Gleznota bija jauna sieviete, divdesmit piecus divdesmit sešus gadus veca, ar patumšu vaigu krāsu un liesmainu skatienu, kuru aizklāja pus- nolaisti plakstiņi; viņa bija ģērbusies skaistajā katalāniešu zvejnieču uzvalkā, sarkani melnā ņieburā, matos iespraustas zelta matadatas; viņa lūkojās uz jūru, un viņas elegantais profils atspīdēja pret jūras un debess zilumu.
Istaba bija patumša un Albērs nemanīja, ka nāves bālums piepeši pārklāja grāfa vaigus un nervozi drebuļi satrīsināja viņa krūtis un plecus.
Dažus mirkļus viņi klusēja; grāfs ne acu nenovērsa no ģīmetnes, beigās viņš teica ironiskā, bet gluži mierīgā balsī:
— Jums tur ir ļoti skaista mīļākā, un šis maskarādes kostīms viņai piestāv ļoti labi.
— Ak, grāfa kungs, — teica Albērs, — tā ir pārskatīšanās, esmu devis iemeslu tā domāt, ko sev nemūžam nevaru piedot. Jūs nepazīstat manu māti, mans kungs, tā ir viņa, ko jūs šeit redzat gleznotu, pirms astoņiem vai desmit gadiem viņa lika sevi gleznot, kamēr grāfs pats nebija mājās, un domāja viņu vēlāk jo patīkamāk pārsteigt; bet dīvainā kārtā manam tēvam ģīmetne nepatika, kaut gan to zīmēja pats Robērs. Taisnību sakot, grāf, de Morserfa kungs ir viens no ievērojamākajiem Francijas vīriem, slavens ģenerālis, bet diezgan viduvējs mākslas pazinējs. Mana māte turpretim ļoti labi pati glezno un mācēja šo gleznu cienīt, tāpēc to dāvināja man. Mana tēva ģīmetni, kuru gleznojis mākslinieks Gro, jums arī vēlāk parādīšu. Atvainojiet, ka jums stāstu par savu ģimeni, bet tā kā man būs gods jūs vēlāk de Morserfam priekšā stādīt, tad jums to saku, lai jūs šo gleznu viņa klātbūtnē varbūt neslavētu. Tā bez tam atstāj arī ļaunu iespaidu uz manu māti, kura nevar to uzlūkot neraudājusi. Tomēr šī nesaskaņa maniem vecākiem ir bijusi vienīgā. Viņi, kaut gan jau tik ilgus gadus ir precēti, dzīvo laimīgi kā pirmajā dienā.
Monte-Kristo pameta ašu skatienu uz Albēru, it kā gribēdams tūlīt uzzināt, ar kādu nolūku šie vārdi teikti, bet bija skaidri redzams, ka jauneklis tos bija izteicis bez nolūka.
— Tagad, grāfa kungs, — teica Albērs, — esmu jums izrādījis visu savu nabadzību, un atļaujiet to visu piedāvāt jūsu brīvai rīcībai. Jūtieties šeit kā savās mājās! Un lai jums šeit vēl labāk patiktu, tad, lūdzu, pavadiet mani pie Morserfa kunga un kundzes, kuriem esmu stāstījis par to nesamaksājamo pakalpojumu, kuru jūs man izdarījāt Romā, un paziņojis par jūsu apciemojumu. Viņi nepacietīgi gaida mirkli, kad paši varēs pateikties sava dēla glābējam. Jūs gan esat vienaldzīgs pret jūtu izrādīšanu; ģimenes skats nav nekas pievilcīgs jūras braucējam Sindbadam, kurš piedzīvojis tik daudz lielisku skatu! Bet Parīzē nu reiz ir ierasta pieklājības, reprezentācijas vizīšu dzīve.
Monte-Kristo klusēdams paklanījās.
Albērs piezvanīja sulainim, lai pieteic viņus Morserfa kungam un kundzei, un uz pēdām sekoja sulainim.
Grāfa Morserfa priekšistabā pār zāles durvīm bija zīmēts ģerboņa vairogs, kurš ar savu bagāto zelta ierāmējumu norādīja uz to, kā šo ģerboni vērtē nama saimnieks.
Monte-Kristo palika ģerboņa priekšā stāvot un aplūkoja to savādu smaidu.
— Heraldikā* esmu pilnīgs nezinātājs, — viņš teica. — Toskānas valdība par naudu mani iecēlusi grāfa kārtā, man nebūtu bijis nekādas intereses tikt par lielkungu, ja man aizvien ļaudis nebūtu atkārtojuši, ka, daudz ceļojot, vajadzīgs uz ratiem visādā ziņā grāfa ģerbonis vismaz tam nolūkam, lai muitas ierēdņi uz robežas nejaucas pa tavām lietām. Tātad nebrīnieties, ka es, netīša gadījuma grāfs, lūdzu paskaidrojumus jums, kas esat dzimis grāfs.
Albērs nebūt nejuta ironiju un vaļsirdīgi sāka izklāstīt, ka uz durvīm redzamā ģerboņa viena daļa esot spāniešu dzimuma, tēva cilts turpretim esot viena no vecākajām Dienvidfrancijas muižnieku ciltīm.
— Pēc dažām zīmēm spriežot, kāds no jūsu senčiem laikam būs pat bijis līdzi krusta karos, — piebilda grāfs, tikpat laipni smaidīdams.
Albērs ieveda grāfu salonā, kur viņiem pretim rēgojās ģimetne: tas bija vīrietis, trīsdesmit piecu gadu vecs, ģenerāļa uniformā ar kupliem uzplečiem, pie kakla Goda Leģiona lenta norādīja uz to, ka viņš ir goda leģiona komandieris, un Pestītāja Ordeņa Lielā Zvaigzne un Kārļa 111 ordeņa lielais krusts vienā un otrā pusē krūtīm lika noprast, ka šīs ģiinetnes oriģināls guvis lielus militārus nopelnus Grieķijā un Spānijā.
Monte-Kristo vēl ļoti pamatīgi aplūkoja šo ģimetni, kad kādas sāņu durvis atvērās, un grāfs Morserfs stāvēja viņa acu priekšā.
Morserfs bija gadus četrdesmit, četrdesmit piecus vecs, bet izskatījās kā piecdesmitgadnieks, un melnās ūsas un uzacis dīvaini izskatījās attiecībā pret gluži baltajiem, īsi apcirptajiem matiem, kādus mēdza nēsāt militārpersonas; viņš bija civilapģērbā, tikai pogcaurumā bija ievērtas ordeņu lentītes. Ašiem, cēliem soļiem viņš steidzās pretī grāfam Monte-Kristo,
Ģerboņu pazīšana, kuru tie, kam gar ģerboņiem daļa, sauc arī par zinātni.
kurš stāvēja nekustīgi, kā zeme ieaudzis, kamēr acis stīvi lūkojās pienācējā.
— Mans tēvs, — teica Albērs, — man ir tas gods jums priekšā stādīt grāfu Monte-Kristo, kuru man bija laime sastapt grūtos apstākļos, kas jums pazīstami.
— Esiet sveicināts, grāfa kungs! — teica Morserfs, smaidot paklanīdamies. — Jūs, mūsu namam izglābdams vienīgo mantinieku, esat ieguvis tiesības uz mūsu mūžīgu pateicību.
Morserfs ar rokas mājienu lūdza grāfu atsēsties; Monte-Kristo paņēma norādīto krēslu un prata tā apsēsties, ka pats palika drusku ēnā aiz logu aizkariem un varēja Morserfa no rūpēm un pūliņiem agri krunkotajā sejā lasīt visu viņa slepeno sāpju vēsturi.