— Grāfiene, — teica Morserfs, — vēl kārtoja savu rīta tualeti, kad mans dēls lika mums ziņot par jūsu laipno apciemojumu; pēc desmit minūtēm viņa būs šeit.
— Man ir liels gods, — teica Monte-Kristo, — ka tūdaļ pirmā dienā Parīzē man ir tā laime iepazīties ar vīru, kura nopelni līdzinās viņa slavai un pie kura laime, izņēmuma veidā reiz taisnīga būdama, nav alojusies. Bet vai laime jums vēl netur gatavu kāda maršala zizli Mitidžas laukumos vai Atlasu kalnos?
— Ak, — atbildēja Morserfs, mazliet nosarkdams, — es esmu izstājies no karadienesta. Restaurācijas laikā par pēru iecelts, piedalījos pirmajā karagājienā maršala Burbona vadībā; tāpēc gan varēju cerēt uz augstāku goda vietu, kuru arī būtu ieguvis, ja nebūtu nākusi Jūlija revolūcija, kura, kā liekas, bija diezgan slavena, lai varētu būt nepateicīga. Es tātad atstāju dienestu, jo kas kā es savas epoletes ir izpelnījies kaujas laukā, tas nemāk turēties uz pilsgalma gludā parketa. Atstāju zobenu un metos politikā, nodevos rūpniecībai, uz kuru man bija sen prāts nesies, tikai agrāk nebija laika.
— A, tādas idejas ir tās, kuras veido jūsu tautas pārsvaru pār visām citām, mans kungs, — iebilda Monte-Kristo, — vecas cilts muižnieks, bagāts kungs — jūs tomēr neturat par sevis necienīgu karadienestā kalpot, no zemākām pakāpēm sākot, tad kā ģenerālis, Francijas pērs un Goda Leģiona komandieris jūs atkal pazemojaties un sākat jaunu mācības laiku rūpniecībā un politikā bez kaut kādas citas cerības uz atalgojumu kā vien ar pārliecību, ka būsit nesis labumu tautai… Mans kungs, tas ir īsti skaisti, tas ir cēli darīts!
Albērs ar izbrīnu uzlūkoja Monte-Kristo, kuru viņš nekad nebija dzirdējis runājam ar tādu sajūsmu.
— Ak, — turpināja svešinieks, bez šaubām, lai izdzēstu nepatīkamo iespaidu, kādu viņa glaimi bija atstājuši uz Morserfu, — tā mēs Itālijā diemžēl nedarām, mēs katrs turamies savā kārtā, visu dzīvi un vienmēr saglabājam to pašu krāsu, to pašu nekustīgumu un to pašu nelietderību.
— Ā, mans kungs, — atbildēja Morserfs, — vīram ar tādiem nopelniem Itālija nav īstā tēvija; Francija jūs uzņems ar atvērtām rokām, pret svešiem tā nav nepateicīga kā pret pašas bērniem.
— Mīļais tēv, — iebilda Albērs, — var redzēt, ka jūs grāfu Monte- Kristo nepazīstat. Viņa centieni iet pāri šai pasaulei, kura viņam nekādu atalgojumu nedod, ārējie godi viņam nerūp, viņš tos izlieto tikai tādēļ, lai pārvarētu pases grūtības un muitas ierēdņu uzbāzību.
— Tas ir vispareizākais spriedums par mani, kādu jebkad esmu dzirdējis, — teica Monte-Kristo.
— Grāfs bija sava likteņa kungs un ir izvēlējies puķotu taku, — nopūzdamies piebilda Morserfs.
— Tā ir, — dīvaini smaidīdams, atteica Monte-Kristo.
— Ja es nebaidītos apgrūtināt grāfu, — teica Morserfs, kuram, acīmredzot, patika svešinieka manieres, — es jūs ielūgtu mani pavadīt uz pēru sapulci, kura šodien būs svarīga un cienīga.
— Es jums, grāfa kungs, būšu ļoti pateicīgs, ja jūs vēlētos atkārtot šo ielūgumu citu reizi; šodien, kad ceru, ka man būs laime priekšā stādīties grāfienes kundzei, to labāk izvēlos.
— Ā, te nu ir mana māte! — iesaucās vikonts Albērs.
Kad Monte-Kristo aši pacēlās un pagriezās, viņš redzēja Morserfa kundzi uz sliekšņa stāvam nekustīgi un bālu, roku atspiestu uz zeltītas durvju apmales; viņa jau dažas sekundes bija stāvējusi un dzirdēja grāfa pēdējos vārdus.
Monte-Kristo saņēmās un apsveicināja grāfieni, dziļi paklanīdamies, uz ko grāfiene atbildēja tāpat, mēmi palocīdama galvu.
— Ak, mans Dievs, kas jums kait, madamel Vai jūs jūtaties nevesela? — iesaucās Morserfs, ieraudzīdams savu sievu.
— Vai jums kas sāp, dārgā māt? — vaicāja Albērs, piesteigdamies viņai klāt.
— Nē, — viņa teica, lēni pasmaidīdama, — bet uztraukums mani pārvarēja, kad es pirmo reizi ieraudzīju to, bez kura mēs tagad dzīvotu asarās un sērās. Grāfa kungs, — viņa turpināja, ar karalisku cienību tuvodamās grāfam, — pateicos jums par sava dēla dzīvību un svētīju jūs par to!
Grāfs atkal palocījās, vēl dziļāk nekā pirmajā reizē; viņš bija vēl bālāks nekā Mersedese.
— Grāfienes kundze, — viņš teica, — jūs un grāfa kungs atalgojat mani pārāk bagātīgi par gluži vienkāršu darbu, jo cilvēku izglābt nav labs darbs, bet vienkāršs pienākums, cilvēcība.
Šie vārdi tika izrunāti ar maigu lēnību un smalkāko pieklājību, un Morserfa kundze atbildēja ar dziļu uzsvaru:
— Mans dēls ir ļoti laimīgs, ka ieguvis jūsu draudzību, grāfa kungs, un es pateicos Dievam, kas to tā lēmis.
Ar pateicību Mersedese pacēla savas acis uz augšu, un grāfs pamanīja, ka viņas acīs mirdzēja it kā asaras.
Morserfs tuvojās viņai, paziņodams, ka viņam jāejot uz sēdi pēru sapulcē.
— Ejiet, mīļais grāf, — teica grāfiene tanī pašā maigā balsī, — lūkošu mūsu viesim likt aizmirst, ja jūs neesat klāt. Vai, grāfa kungs, — viņa tad teica, pievērsdamās Monte-Kristo, — neparādīsit mums to godu šodienu pavadīt pie mums?
— Mans padevīgākais paldies, cienījamā kundze, — teica Montē- Kristo, — bet šorīt jūsu durvju priekšā tik tikko izkāpu no ceļotāju ratiem. Kur un kā dzīvošu Parīzē, pats to vēl nezinu.
— Tad mums taču citu reizi būs tas prieks, jūs to apsolāt? — jautāja grāfiene.
Monte-Kristo paklanījās, un grāfiene atvadījusies viņu atlaida.
Albērs viņam piedāvāja tagad savus ratus kā atlīdzību par Romā baudīto laipnību.
— Tūkstoš paldies par jūsu laipnību, vikont, — atbildēja Monte-Kristo, — bet es ceru, ka Bertučio kungs būs pratis izmantot tās četrarpusstundas, kuras viņam devu laika, lai nopirktu man pilnīgu ekipāžu un atsūtīt to šurp jūsu durvju priekšā.