Albērs pie tāds grāfa rīcības bija paradis, viņš zināja, ka tas kā Nērons neatzīst nekādas neiespējamības, bet tomēr viņš gribēja pārliecināties un pavadīja grāfu līdz durvīm.
Monte-Kristo nebija maldījies; tiklīdz viņš iznāca Morserfa priekšistabā, kad sulainis, tas pats, kurš abiem draugiem bija nodevis grāfa vizītkarti, izsteidzās ārā, un augstais ceļotājs, pa durvīm izgājis, tiešām atrada ekipāžu viņu gaidām; ekipāža bija no vissmalkākajām, un zirgi maksāja vismaz astoņpadsmit tūkstošus.
— Es nevaru jums piedāvāt mani pavadīt, — Monte-Kristo teica Albē- ram, — jo varētu jums šodien tikai nesagatavotu namu rādīt, bet atļaujiet man rīt jūs ielūgt pie sevis, tad būšu drošāks, ka neaizskaršu viesmīlības likumus.— Kad jūs prasāt vienu dienu laika, grāfa kungs, — teica Albērs, —
tad zinu, ka jūs man nerādīsit namu, bet pili. Visādā ziņā jums kalpo kāds ģēnijs.
— Tiešām, lai tā paliek, — atbildēja grāfs Monte-Kristo, uzceldams kāju uz ar samtu apsistā ekipāžas kāpšļa,— tas man dos zināmu priekšrocību pie dāmām.
Viņš ielēca ratos, kuri aulekšus devās projām, viņš tik vēl spēja pamanīt, ka salona logu priekškari pakustējās tanī istabā, kurā bija palikusi Mersedese.
Kad Albērs atkal atgriezās pie mātes, viņš atrada to viņas buduārā, ieslīgušu lielā, ar samtu pārvilktā atzveltnē. Visa istaba bija drusciņ patumša, un viņš tāpēc labi nevarēja izšķirt savas mātes vaibstus, kura ap galvu bez tam vēl bija apsegusi gāze plīvuru kā rīta miglu, bet viņas balss likās viņam nedroša un dreboša, un caur puķu galda rožu un tropisko augu smaržu viņš nomanīja etiķa ētera aso smaku; uz kamīna kādā skaistā metāla traukā viņš arī ieraudzīja grāfienes flakonu, kuru viņa mēdza lietot, kad jutās nevesela.
— Vai jūs jūtaties nevesela, mīļā māt? — viņš jautāja. — Vai jums kaut kas kaiš?
— Es? Nē, Albēr; bet tu sapratīsi, šīs rozes, tuberozes un oranžu ziedi izdveš savas pirmās, smalkākās smaržas, pie kurām vajag pierast; tik stipra smarža…
— Tad, mīļā māt, — teica Albērs piezvanīdams, — vajag tās aiznest uz jūsu priekšistabām. Jūs tiešām esat nevesela, jo jau pirmīt, kad ienācāt salonā, bijāt ļoti bāla.
— Vai es biju bāla, Albēr?
— Tik bāla, mīļā māt, kā tas jums piestāv, bet kā jūs tomēr tēvu un mani ļoti izbiedējāt.
— Vai tēvs tev par to kaut ko sacīja? — viņa dzīvi iejautājās.
— Nē, māt, bet viņš to sacīja jums pašai.
— Es neatceros, — atteica grāfiene.
Uz Albēra zvanīšanu atnāca kāds sulainis.
— Iznesiet šīs puķes priekšistabā, to smarža grāfienei ir par stipru!
Kamēr puķes tika iznestas, māte un dēls klusēja.
— Kas tad tas ir par vārdu — Monte-Kristo? — jautāja tad māte. — Vai tas ir uzvārds vai kāda zemes īpašuma nosaukums, vai kāds tituls?
— Es domāju, mīļā māt, ka tas ir tikai tituls un vairāk nekas. Grāfs ir pircis no Toskānas valdības mazu saliņu, Monte-Kristo, Itālijas piekrastē un ir nodibinājis kādu reliģiozu iestādi, par ko saņēmis grāfa titulu.
Viņš pats neliek lielu svaru uz muižniecību un saucas par gadījuma grāfu, kaut gan Romā viņu uzskatīja par lielu kungu.
— Viņa manieres ir izmeklēti smalkas, — teica Mersedese, — cik es varēju novērot šajā īsajā laikā.
— Ā, tiešām, tiešām, mīļā māt, viņa uzvešanās ir tik smalka, kā to vēl nekad neesmu redzējis pat vislepnāko Eiropas aristokrātu — angļu un spāņu — sabiedrībā.
— Mīļo Albēr, — teica Mersedese pēc acumirkļa pārdomām… — es gribu tev jautāt, kā tikai māte savam dēlam var jautāt… tu taču esi redzējis šo grāfu Monte-Kristo viņa mājās, tev ir ass novērotāja skatiens, pasaules pazīšana un vairāk takta, nekā tavos gados mēdz būt jauniem cilvēkiem… Saki man, — vai tu domā, ka grāfs ir tiešām tas, par ko viņš izliekas?
— Un par ko viņš jūsuprāt izliekas?
— Kā tu pats nupat teici, par lielu kungu.
— Kā jau es teicu jums, mīļā māt, par to viņu mēdz turēt.
— Bet ko tu pats par to domā, Albēr?
— Man jāatzīstas, ka man tanī ziņā nav noteikta uzskata, es viņu uzskatu par maltieti.
— Es nejautāju par viņa tautību, bet gan par personību.
— Ak, ja runa ir par viņa personību, tad tā ir cita lieta. Tik daudz dīvaina un pretišķa esmu no viņa pieredzējis, ka man jums jāatbild: es viņu turu par vienu no Bairona tēliem, kurus nelaime ir apzīmogojusi ar savu kļūmīgo zīmogu, par kādu Manfrēdu, Laru vai Verneru, vai par kādas vecas cilts atvasi, kuram nolaupīts sentēvu mantojums un kurš ar savu nevaldāmo ģēniju, kas viņu pacēlis pār sabiedrības likumiem, ir ieguvis sev jaunu un lielāku mantu.
— Vai tu tā domā?
— Monte-Kristo ir sala Vidusjūrā, bez iedzīvotājiem, bez karaspēka, patversme visādiem kontrabandistiem, visu zemju un tautu jūras laupītājiem. Kas zina, vai šie pasaules brīvie pilsoņi nemaksā savam sarga kungam ziņāmas nodevas?
— Tas tā gan varētu būt, — domīgi atteica grāfiene.
— Bet kas par to, — turpināja jaunais cilvēks, — vai nu kontrabandisti, vai ne, jums taču ir jāatzīst, jo jūs esat viņu redzējusi, ka viņš ir ārkārtīgi ieverojams vīrs un radīs iespaidu mūsu salonos. Jo šorīt viņš jau iesācis savu iestāšanos Parīzes augstākajā sabiedrībā ar to, ka tas pat Šato-Reno ir licis izbrīnīties.
— Un cik vecs viņš varētu būt? — jautāja Mersedese, acim redzot likdama lielu svaru uz šo jautājumu.
— Viņam var būt trīsdesmit pieci trīsdesmit seši gadi.
— Tik jauns! Tas nevar būt, — teica Mersedese pa pusei dēlam, pa pusei pati sev.
— Tomēr tā ir, jo reizes divas trīs viņš man teica, visādā ziņā bez sevišķa nolūka: «Tolaik es vēl biju gadus divpadsmit vecs." Es viņa izteikumus salīdzināju vienu ar otru un vienmēr atradu, ka tie sader kopā. Šim savādajam vīram, liekas, nemaz nav noteikta vecuma, bet tieši tāpēc esmu pārliecināts, ka viņam ir trīsdesmit pieci trīsdesmit seši gadi. Bez tam apdomājiet, mīļā māt, cik dzīvas ir viņa acis, cik melni viņa mati, cik gluda viņa piere, kaut gan tā ir bāla; tā nav tikai spēcīga daba vien, bet ir arī jauna daba.