Выбрать главу

Grāfiene nokāra galvu kā zem pārāk rūgtu domu nastas.

—    Un vai šis vīrs jūt draudzību uz tevi, Albēr? — viņa jautāja ar nervozām trīsām.

—   Es vismaz tā domāju, mīļā māt.

—   Un tu… vai tu viņu mīli?

—   Viņš man patīk, lai arī Franss d'Epinē diezin ko par to teiktu, jo viņš labprāt gribētu viņu iztēlot kā cilvēku, kas nāk no viņas saules.

Grāfiene šausmās sarāvās.

—   Albēr, — viņa teica trīcošā balsī, — vienmēr tevi esmu lūgusi sar­gāties no jauniem paziņām. Esi uzmanīgs, Albēr!

—    Bet, mīļā māt, vajadzētu būt jelkādam iemeslam, lai grāfs varētu mani tvērt. Bet grāfs nedz spēlē kārtis, nedz dzer, viņš bauda tikai ūdeni; viņš ir pats izteicies par tik bagātu, ka viņam varētu acīs smieties, ja viņš no manis gribētu naudu aizņemties. Kādā ziņā tad lai no viņa sargājos, un kas man varētu draudēt?

—   Tev taisnība, — atteica grāfiene, — un manas bailes ir gluži vel­tīgas, jo vairāk vēl tāpēc, ka tas vīrs tev ir glābis dzīvību. Ak jā, saki, — vai tavs tēvs viņu labi uzņēma? Ir svarīgi, ka mēs pret grāfu esam vairāk nekā tikai pieklājīgi — laipni. Tavs tēvs palaikam ir aizņemts, viņa veikali dara viņu rūpju pilnu, nevērīgu, varētu būt, ka viņš, pats negribēdams…

—   Mans tēvs, mīļā māt, bija ļoti laipns, jā, viņš pat likās tiešām glai­mots no vairākiem smalkiem, veikliem komplimentiem, kurus grāfs viņam izteica ar tādu izpratni, it kā viņu pazītu jau ilgus gadus, šie glaimi panā­ca to, ka mans tēvs no viņa atvadījās kā no labākā drauga un gribēja viņu vest līdzi uz sēdi, lai grāfs tur noklausītos viņa runā.

Grāfiene nekā neatbildēja; viņa bija nogrimusi tik dziļā sapņošanā, ka viņas acis bija slēgušās. Jauneklis stāvēja viņas priekšā un uzlūkoja viņu ar bērnišķu, dziļu mīlestību; kad viņa acis nepacēla, viņš domāja, ka viņa varbūt no noguruma un uztraukuma aizmigusi, un klusiem soļiem izgāja no istabas.

— Šis ellišķīgais vīrs! — Albērs nomurmināja, galvu šūpodams. — Ne velti es domāju, ka viņš augstākajā sabiedrībā spēlēs lielu lomu; mana māte viņu ir pamanījusi, tad viņš tiešām būs ievērojams cilvēks.

Un viņš iegāja savā zirgu stallī, slepeni saīdzis par Monte-Kristo, kurš, pats to nezinādams, bija nopircis sev zirgus, kuri, pēc visu pazinēju sprie­duma, ieņēma tūliņ otro vietu pēc vislabākajiem.

IV

Bertučio

Pa to laiku grāfs bija pārbraucis mājās; viņš ceļu bija nobraucis sešās minūtēs. Šinīs sešās minūtēs viņi bija redzējuši vismaz divdesmit jauni ļaudis, kuri apsvēra, cik dārgs ir viņa iejūgs, kādu tie sev nespēja iegā­dāties, un auļoja pakaļ šim lepnajam kungam, kurš varēja turēt zirgus, kuri katrs maksāja desmittūkstoš franku.

Nams, kuru Alī grāfam bija izvēlējies par pilsētas dzīvokli, atradās vie­nos zaļumos un ieņēma lielu laukumu. Bez galvenās ieejas viņam bija arī vēl otra ieeja no Pontjē ielas.

Rati pieturēja pie galvenās ieejas. Divi vīri grāfu sagaidīja; viens bija Alī, kurš grāfam uzsmaidīja ar neslēptu prieku un par to tika atalgots ar laipnu skatienu, otrs Bertučio, kurš sniedza roku, lai palīdzētu izkāpt no ratiem.

—    Pateicos, maestro Bertučio! — sacīja grāfs, viegli izlēkdams no ra­tiem. — Vai notārs ir šeit?

—    Viņš gaida mazajā salonā, ekselence, — atbildēja Bertučio.

Grāfs atdeva cimdus un cepuri savam franču sūlainim, tam pašam, kas

viņu bija gaidījis priekšistabā pie grāfa Morserfa, un gāja tad Bertučio līdzi uz mazo salonu.

—         Marmors priekšistabā nav diezgan labs, — piebilda Monte-Kristo, — es negribu to ilgi paturēt.

Notārs gaidīja, kā Bertučio bija teicis, mazajā salonā.

Viņš bija īsts advokātu aroda reprezentants, stīvs un cienīgs, ar visu sava amata apziņu.

—          Vai jūs esat notāra kungs, kuram uzdots pārdot māju ārpus pil­sētas? Jūs zināt, ka es to gribu pirkt?

—    Jā, grāfa kungs, — atbildēja notārs.

—    Vai pirkšanas līgums ir gatavs?

—   Jā, grāfa kungs.

—         Labi. Un kur ir tā māja, kuru gribu pirkt? — prasīja Monte-Kristo, nevērīgi pagriezies iesāņus gan pret Bertučio, gan pret notāru.

Notārs izbrīnījies grāfu uzlūkoja.

—    Kā? Grāfa kungs nezina, kur atrodas māja, kuru viņš grib pirkt?

—    Kā lai es to zinātu? Es tikai šorīt pirmo reizi atbraucu uz Parīzi.

—         Tas ir pavisam kas cits, — atteica notārs. — Māja, kuru jūs, grāfa kungs, esat pircis, atrodas Oteilas priekšpilsētā.

—    LJn kur atrodas Oteilas priekšpilsēta? — prasīja grāfs.

—         Dažus soļus atstatu 110 šejienes, grāfa kungs, ļoti jaukā vietā, pašā Buloņas krastā.

Bertučio pie šiem vārdiem bija nobālis.

—    Lūdzu tad man pasniegt līgumu! — prasīja grāfs.

Un, līgumam īsu skatienu uzmezdams, viņš to strauji parakstīja.

—         Bertučio, — viņš sacīja, — dodiet tam kungam piecdesmit tūkstošus franku!

Nama pārvaldnieks aizgāja streipuļodams un atgriezās ar paku bankas zīmju, kuras notārs pēc paraduma rūpīgi pārskaitīja.

—          Un tagad, — prasīja grāfs, — visas formalitātes būs laikam izpil­dītas?

—    Visas, grāfa kungs.

—    Vai jums ir atslēgas?

—         Tās atrodas pie kastelāna, kurš pārlūko māju. Šeit jums būs viņam izrakstīta pavēle atdot atslēgas.