— Ļoti labi, — Monte-Kristo māja atvadīdamies.
— Bet, — iedrošinājās sacīt godīgais ierēdnis. — Jūs grāfa kungs, esat maldījies, visa summa bija piecdesmit tūkstoš franku.
— Un jūsu honorārs?
— Ir jau tur ierēķināts, grāfa kungs.
— Bet vai tad jūs no priekšpilsētas neesat šurpu nācis?
— Tā gan.
— Nu, tad tas ir par jūsu pūlēm.
Notārs aizgāja streipuļodams un līdz zemei klanīdamies, tādu klientu viņš vēl savu mūžu nebija redzējis.
— Pavadiet to kungu! — grāfs sacīja Bertučio, un nama pārvaldnieks ar notāru aizgāja.
Kad grāfs bija viens, viņš izvilka no kabatas savu piezīmju grāmatiņu, izņēma no tās vienu lapiņu un salīdzināja to ar līgumu.
— Priekšpilsētā, Fontēnas ielā 30; pilnīgi pareizi, — viņš sacīja, — man tagad ar visādiem līdzekļiem jāmēģina izpētīt noslēpums… Nu, pēc stundas zināšu.
Viņš zvanīja.
Pārvaldnieks ienāca.
— Maestro Bertučio, — sacīja grāfs, — jūs man reiz sacījāt, ka jūs jau bieži esat bijis Francijā?
— Dažās Francijas daļās jā, ekselence.
— Jūs, bez šaubām, pazīstat Parīzes apkārtni?
— Nē, ekselence, nē, — atbildēja pārvaldnieks, viegli nodrebēdams.
— Žēl, ka jūs nepazīstat Parīzes apkārtni, — grāfs sacīja, — jo šovakar gribētu apskatīt savu jauno māju un jūs mani būtu varējis pavadīt.
— Uz Oteilas priekšpilsētu! — iesaucās Bertučio, kura vara ādas krāsa kļuva līķa bāla. — Es! Es lai eju uz priekšpilsētu!
— Nu, kas tad tur sevišķs? — sacīja grāfs. — Ja jau es tur dzīvošu, tad arī jums tur būs jābūt.
Zem grāfa caururbjošā skatiena pārvaldnieks nolaida acis un stāvēja mēms un it kā sastindzis.
— Bet kas tad jums kaiš? Es jau lieku divreiz jums pēc ratiem zvanīt, un jūs vēl nekustaties? — prasīja grāfs.
Bertučio uzreiz izskrēja priekšistabā un aizsmakušā balsī pavēlēja piebraukt ratus.
— Rati ir piebraukti, ekselence, — viņš paziņoja.
— Tad ņemiet savu cepuri un cimdus! — sacīja grāfs.
— Vai man tiešām grāfa kungs jāpavada? — izbijies iesaucās Bertučio.
— Jums taču tur viss būs jāsaved kārtībā.
Būtu bijusi pārdrošība pretoties grāfa pavēlei; pārvaldnieks tāpēc sekoja grāfam, ne vārda neiebilzdams.
Viņi abi iekāpa ratos, kuri strauji aizripoja.
V
Nams Oteilas priekšpilsētā
Monte-Kristo bija pamanījis, ka Bertučio, kad tie pa trepēm nokāpa, pēc korsikāņu paražas ar īkšķi pārmeta krustu un, kad tie iekāpa ratos, noskaitīja klusu lūgšanu. Jo vairāk tie tuvojās mērķim, jo lielāks kļuva viņa uzbudinājums.
— Lieciet pieturēt Fontēnas ielā 30! — sacīja grāfs, viņu līdzcietīgi uzlūkodams.
30. nams atradās pašā ciema galā. Bija jau palicis tumšs, no tālienes ducināja pērkons.
Rati pieturēja.
— Nu, — prasīja grāfs, — jūs negribat kāpt laukā, maestro Bertučio? Vai paliksit ratos sēžot? Bet pie joda! Kas jums īsti Šovakar ir noticis?
Bertučio izlēca no ratiem un piedāvāja grāfam savu plecu.
— Pieklauvējiet un piesakiet mani! — pavēlēja grāfs.
Bertučio pieklauvēja. Parādījās kastelāns.
— Kas ir? — viņš prasīja.
— Tas ir jūsu jaunais kungs, labais vīrs, — sacīja sulainis un pasniedza tam notāra apliecību.
— Tātad māja ir pārdota? — prasīja kastelāns. — Un vai kungs to grib apdzīvot?
— Jā, mans kungs, — sacīja grāfs, — un es gribu papūlēties, ka jūs nežēlotos pēc sava vecā kunga.
— Ak, žēlīgais kungs, — atbildēja kastelāns, — man jau tā nav viņu daudz ko žēlot, jo mēs viņu redzējām ļoti reti; tagad ir vairāk nekā pieci gadi, kamēr viņš nav šurpu atnācis.
— Un kā sauca jūsu veco kungu? — prasīja grāfs.
— Marķīzs de Sanmerāns.
— Marķīzs de Sanmerāns! — atkārtoja Monte-Kristo. — Man liekas, ka šo vārdu es esmu dzirdējis.
— Viņš ir vecs muižnieks, — turpināja stāstīt kastelāns, — uzticams burbonu piekritējs, viņam bija viena vienīga meita, kuru viņš izprecināja Vilfora kungam, karaļa prokuroram Nimā un vēlāk Versaļā.
Monte-Kristo paskatījās uz Bertučio, kurš bija bālāks par sienu, pie kuras tas bija atspiedies, lai nekristu.
— Un vai šī meita nenomira? — taujāja Monte-Kristo. — Man šķiet, ka par to būtu ko dzirdējis.
— Jā, cienījamais grāfs, jau pirms divdesmit gadiem, un no tā laika mēs marķīza kungu ne reizes trīs neesam redzējuši.
— Labi, labi, — sacīja Monte-Kristo. — Tagad dodiet man uguni, labais vīrs!
— Vai lai cienījamo kungu pavadu?
— Nē, tas nav vajadzīgs, Bertučio man rādīs uguni.
Monte-Kristo, šos vārdus sacīdams, iedeva kastelānam divus zelta gabalus, par kuriem apdāvinātais nezināja, kā pateikties un grāfu svētīt.
— Ak, cienījamais kungs! — sacīja kastelāns, kad tas veltīgi bija izmeklējies. — Man te nav nevienas vaska sveces.
— Tad paņemiet, Bertučio, vienu no ratu lukturiem un rādiet man istabas!
Pārvaldnieks paklausīja bez ierunām, bet no drebošās rokas, kurā tas turēja lukturi, varēja nomanīt, cik daudz viņam šī paklausīšana maksāja.
Viņi sāka apskatīt dzīvokli.
Pirmajā stāvā bija salons, mazgāšanās istaba un divas guļamistabas.
No vienas istabas riņķveida trepes veda ārā dārzā.
— Palūk, kur slepenas trepes! — sacīja grāfs. — Tas jau ir ļoti ērti. Ejiet ar uguni pa priekšu, maestro Bertučio, redzēsim, kurp pa tām var nokļūt.
— Cienījamais kungs, — sacīja Bertučio, — tās noved dārzā.