— Bet kā tad jūs to zināt?
— Es gribēju teikt, ka jādomā, ka tās turp noved.
— Nu, labi, mēs par to pārliecināsimies.
Bertučio dziļi nopūtās un gāja pa priekšu. Trepes patiesi veda uz dārzu.
Pie ārdurvīm pārvaldnieks palika stāvot.
— Nu, uz priekšu, maestro Bertučio! — sacīja grāfs.
Bet tas, ar kuru viņš runāja, likās kurls un mēms. Viņa stingrais skatiens likās meklējam kādas šausmīgas pagājības pēdas, un ar savām kā krampjos sakniebtām rokām viņš likās atgaiņājam kaut kādas briesmīgas atmiņas.
— Nu! — atkārtoja grāfs.
— Nē, nē, — izsaucās Bertučio, lukturi kaktā nolikdams, — nē, žēlīgais kungs, es neiešu tālāk, cs nevaru!
— Ko tas nozīmē? — grāfs prasīja pavēlošā balsī.
— Bet jūs taču redzat, žēlīgais kungs, — izsaucās pārvaldnieks, — ka nav labi, ka jūs pirkāt šo māju Oteilā un tieši Fontēnas ielā 30! Ak, kāpēc jums to tūlīt nesacīju, grāfa kungs, jūs vismaz, mani nebūtu piespiedis braukt līdzi. Es cerēju, ka tā nebūs tieši šī māja, it kā Oteilā nebūtu citas kā tieši slepkavības māja.
— O! o! — sacīja Monte-Kristo. — Kādu šausmīgu vārdu jūs nupat izrunājāt! Jūs esat īsts korsikānis, kas nekad nav bez noslēpumiem un māņticības. Nāciet, ņemiet lukturi, un sekojiet man dārzā! Ar mani kopā jums taču nebūs bail?
Bertučio paņēma lukturi un paklausīja.
Durvis tika atdarītas, debesis bija apmākušās, un mēness tikai šad un tad paspīdēja caur mākoņiem.
Pārvaldnieks gribēja iet uz kreiso pusi.
— Nē, mans kungs, — sacīja grāfs, — kādēļ lai mēs maldāmies pa tumšajām alejām? Šeit ir skaists laukums, vispirms apskatīsim to.
Bertučio noslaucīja sviedrus no pieres, bet paklausīja; tomēr viņš arvien turējās kreisajā pusē.
Monte-Kristo turpretim turējās pa labi un apstājās pie kāda koku pudura.
Tagad pārvaldnieks vairs nevarēja novaldīties.
— Ejiet prom, ekselence, ejiet prom! Es jūs lūdzu, jūs stāvat tieši uz tās pašas vietas.
— Uz kādas vietas?
— Uz tās, kur viņš krita.
— Mans mīļais maestro Bertučio, — sacīja Monte-Kristo smiedamies, — attopieties taču, mēs neesam Korsikas laupītāju mežos, bet tas ir franču dārzs, kaut gan drusku nolaists.
— Ekselence, nepalieciet tur, nepalieciet tur, lūdzu jūs Dieva vārdā!
— Man šķiet, ka jūs nudien esat prātu zaudējis, man laikus jūs jāievieto kādā vājprātīgo iestādē, citādi var vēl notikt kāda nelaime. Jūs bolāt acis un lauzāt rokas it kā velna apsēsts. Visgrūtāk izdzenamais velns, man šķiet, gan ir noslēpumu velns. Zinu, ka jūs esat korsikānis un ka jums ir kāda veca lieta prātā; ja nemaldos, to sauc par vendetu (asinsatriebība Korsikā). Itālijā vēl var ar tādām lietām pīties, bet Francijā slepkavība paliek slepkavība, lai tā arī būtu notikusi diezin kādu iemeslu dēļ, te ir žandarmi, kuriem ar to darīšanas, te tiesneši dod spriedumu un uz ešafota tas tiek izpildīts.
Bertučio salika rokas, luktura gaisma atspīdēja viņa pilnīgi pārvērtušos
seju.
Monte-Kristo viņu brīdi aplūkoja, tad sacīja tādā balsī, kura nabaga pārvaldniekam no jauna izdzina drebuļus caur kauliem.
— Tad abats Buzoni man nav teicis taisnību, kad tas jūs man piesūtīja līdz ar ieteikšanas vēstuli, kurā tas slavēja jūsu labās īpašības. Nu tad rakstīšu abatam, lai viņš man par jums atbild, un tā arī dabūšu zināt, kas tā par slepkavību. Bet to es jums saku, maestro Bertučio, ka jūsu dēļ negribu nākt sakaros ar franču tiesām.
—, Ak! Ekselence, nedariet to, vai tad neesmu jums arvien uzticīgi kalpojis? Vai neesmu jums arvien izturējies kā krietns cilvēks.
— To nevaru noliegt, — sacīja grāfs, — bet kas tad, pie velna, jūs tā uztrauca? Tā ir nelaba zīme! Cilvēks, kam laba sirdsapziņa, par niekiem tā nenobālēs un nedrebēs.
— Bet, grāfa kungs, — atbildēja Bertučio drebēdams, — vai tad jūs pats man netikāt sacījis, ka abats Buzoni, kurš mani biktēja Nimas cietumā, esot jūs sagatavojis uz to, ka es sev pārmetu smagu noziegumu?
— Jā, bet, kad viņš jūs man sūtīja, viņš man rakstīja, ka jūs būšot ļoti krietns nama pārvaldnieks, un tāpēc es domāju, ka jūs esat tikai zadzis un vairāk nekā!
— A, grāfa kungs! — noteica Bertučio nicīgi.
— Jeb vai jūs, korsikānis būdams, neesat spējis noturēties un licis savu dunci lietā?
— Nu, tā, tā! Jā, mans cienījamais kungs, jā, mans labais kungs! Tā ir gan! — iesaucās Bertučio, Monte-Kristo pie kājām krizdams. — Jā, tā bija atriebība, zvēru jums, vienkārša atriebība.
— Es saprotu, tomēr nesaprotu vienu, ka tieši šis nams jūs tādā mērā uztrauc.
— Bet, cienījamais kungs, — atteica Bertučio, — vai tad tas nav gluži dabīgi? Šinī namā jau notika atriebība.
— Kā, manā namā?
— Ak, grāfa kungs, toreiz jau nams vēl nepiederēja jums, — naivi atteica Bertučio.
— Bet, pie velna, kam tad tas piederēja? Marķīzam Sanmerānam, kā sacīja vecais kastelāns. Bet par ko tad gan jūs varējāt atriebties vecajam marķīzam?
— Ak, ne viņam es atriebos, citam!
— Tas ir dīvains gadījums, — teica Monte-Kristo domīgi, it kā pats sevī nogrimis, — ka jūs šādā kārtā netīši un gluži nesagatavots nonākat
tādā vietā, kur noticis noziegums, kas jums rada tik dziļus sirdsapziņas pārmetumus.
— Cienījamais kungs, — atteica pārvaldnieks sagrauzts, — tas nav vairāk nekas kā likteņa lēmums: vispirms jūs pērkat namu Oteiiā, tad tieši šo, kurā es esmu izdarījis slepkavību; jūs nokāpjat dārzā pa tām trepēm, pa kurām viņš gāja. Jūs paliekat stāvot tieši tur, kur es viņu tiku nodūris; divus soļus no šīs platānas viņš bija apracis bērnu, — tas viss nevar būt akls gadījums, tur ir likteņa roka.