— Nu, labi, lai arī ir likteņa roka. Saņemieties un izstāstiet man par to notikumu!
— To esmu tikai reizi savā dzīvē atstāstījis, — atbildēja korsikānis, — tikai abatam Buzoni. Tādas lietas var tikai biktstēvam stāstīt.
— Tad, mīļais Bertučio, - teica grāfs, — jūs man neņemsit ļaunā, ka sūtīšu jūs atpakaļ pie jūsu biktstēva; jūs varat iestāties par mūku un ar viņu izpļāpāties par saviem noslēpumiem. Bet es baidos no tāda mājas biedra, kuru vajā spoki. Bez tam man arī nav ne mazākās patikšanas pēc kāda policijas komisāra apciemojuma, jo, saprotiet mani labi, Bertučio kungs, Itālijā tiesas ierēdņiem maksā tikai tad, kad viņi cieš klusu, Francijā tikai tad, kad viņi runā. Es jūs gan uzskatīju par labu korsikāni, par krietnu kontrabandistu, veiklu nama pārvaldnieku, bet redzu, ka jums ir arī vēl citas īpašības. Jūs vairs nederat man, Bertučio kungs!
— Ak! Cienījamais kungs! — iesaucās nama pārvaldnieks, no šiem draudiem gluži vai šaušalu pārņemts. - Ak! Kad tikai tas ir vajadzīgs, ka es runāju, lai paliktu jūsu dienestā, tad es runāšu, bet teikšu visu, kad man jūs jāatstāj, tad man taisnā ceļā jāiet uz ešafotu!
— Tā ir cita lieta, — atteica Monte-Kristo. — Bet pielūkojiet, ka jūs nesakāt netaisnību, tad būtu labāk, ka jūs nemaz nestāstītu!
— Nē, ekselence! Zvēru jums pie savas dvēseles, ka teikšu jums visu taisnību; pat abats Buzoni manu noslēpumu nav visu dabūjis zināt. Bet vispirms lūdzu jūs, ekselence, atstājiet šo platānu. Lūk, mēness iznāk un apgaismo padebešus, un tur, tieši tur, kur jūs stāvat, tāpat kā jūs, mētelī ietinies, tādā pašā mētelī stāvēja Vilfors…
— Kā? — iesaucās Monte-Kristo. — Tad tas bija Vilfors…
— Vai, ekselence, viņu pazīstat?
— Bijušais prokurors Nimā?
— Tas pats.
— Tas, kurš bija apprecējis marķīza Sanmerāna meitu?
— Tas pats.
— Un kuram bija godīgākā, nopietnākā, stingrākā prokurora slava?
— Nu jā, cienījamais kungs, — teica Bertučio, — šis pats vīrs ar labo slavu…
— Nu, kas ir?
— … Bija neģēlis.
— Ā! — teica Monte-Kristo. — Tas nevar būt.
— Un tomēr tā ir, kā es jums saku.
— Vai tiešām, — atteica Monte-Kristo, — un jums ir pierādījums?
— Man vismaz bija pierādījums.
— Un jūs, neveiklis, to pazaudējāt?
— Jā, bet, ja krietni pameklē, tad varēs pierādījumu vēl atrast.
— Vai tiešām? — teica grāfs. — Pastāstiet man par to, Bertučio kungs, jo lieta mani sāk nopietni interesēt.
Un grāfs, kādu āriju klusi svilpodams, atsēdās uz kāda sola, kamēr Bertučio viņam sekoja, savas domas lūkodams sakārtot. Bertučio palika stāvot blakus grāfam.
VI
Vendeta
— No kā, kungs, pavēlat man stāstu iesākt?
— No kā gribat, — atteica Monte-Kristo, — jo es jau par to visu nekā nezinu.
— Es domāju, ka abats Buzoni būtu ekselencei kaut ko sacījis…
— Jā, pašu galveno, bet tas jau notika pirms septiņiem astoņiem gadiem, un esmu visu aizmirsis.
— Man tad jāiesāk no 1815.gada.
— Ā, ā! — teica grāfs. — Tad no vakardienas: 1815. gads.
— Nē, cienījamais kungs, un tomēr man visi sīkumi tik dzīvi palikuši atmiņā, it kā tas būtu noticis vakar. Man bija vecākais brālis, kas kalpoja ķeizara karaspēkā, mans brālis bija virsnieks kādā pulkā, kurā bija vienīgi korsikāņi. Šis brālis bija mans vienīgais draugs; mēs abi bijām bāreņi: es jau no piektā, viņš no astoņpadsmitā gada sākot, un viņš mani uzaudzināja kā tēvs dēlu. 1814. gadā Burbonu valdības laikā viņš bija precējies; ķeizars atgriezās no Elbas atpakaļ, un mans brālis tūdaļ atkal iestājās viņa karapulkos, tika pie Vaterlo ievainots un līdz ar armiju gāja atpakaļ aiz Luāras upes.
— Bet tā jau ir „Simts dienu" vēsture, ko jūs man stāstāt, un tā, ja nemaldos, ir jau beigta, — piebilda grāfs.
— Atvainojiet, grāf, bet šie apstākļi man bija jāpiemin.
— Labi, labi, es klausos.
— Kādudien mēs saņēmām vēstuli; mēs toreiz dzīvojām Riljāno ciemā, Kors raga pašā galā. Vēstule bija no mana brāļa, un viņš rakstīja, ka lielā armija esot atlaista un viņš atgriežoties mājās, braukdams caur Nimas pilsētu; lai es, ja man esot kaut cik naudas, aizsūtot to viņam pretī uz Nimu pie kāda pazīstama viesnīcnieka, ar kuru man bija veikali.
— Kā kontrabandistam? — iemeta grāfs starpā.
— Ā, mans Dievs, no kaut kā taču vajag dzīvot.
— Saprotams. Turpiniet stāstu!
— Tā kā savu brāli es ļoti sirsnīgi mīlēju, kā jau teicu ekselencei, es apņēmos naudu nevis ar citu sūtīt, bet viņam aizvest pats. Man bija kāds tūkstotis franku, pieci simti no tiem atstāju svainenei Asuntai un otrus piecus simtus ņēmu līdzi. Man bija pašam sava barka, gadījās veikals uz jūras, un es devos ceļā uz Nimu. Bet, kad preces bija iekarotas, vējš piepeši apmetās uz citu pusi, un mums piecas dienas bija jānogaida uz vietas. Tad beigās nonācām pa Ronas upi līdz Bokērai, atstāju tur barku un posos uz Nimu.
— Nu, vai nu nāks notikums?
— Jā, cienījamais kungs, jūs redzat, ka stāstu tikai to, ko noteikti vajadzēja zināt. Tas bija laiks, kad toreiz dienvidos briesmīgi plosījās atpakaļrāpulība un karalis ar saviem ļaudīm nežēlīgi atriebās visiem bijušajiem revolūcijas piekritējiem. Toreiz nepietika ar tām slepkavībām, kuras izdarīja karaļa tiesas ierēdņi un prokurori un vēl dedzīgākie policijas un žandarmērijas asinskalpi, kas kāva katru, uz kuru krita mazākā aizdoma par piederību pie revolūcijas vai Napoleonam Bonapartam — nē, toreiz kāva un laupīja katrs, kam vien bija uz to amatu patikšana, pie tam saukdamies par policijas spiegu un palīgu un par tēvijas glābēju. Ap Nimu likuma vārdā plosījās trīs laupītāju bandas — Trestglena, Trifēmi un Grefāna ļaudis, kas uz atklātas ielas nokāva katru, kuru kaut jel viens bija nosaucis par bonapartistu. Ekselence būs visādā ziņā dzirdējis par šiem nezvēriem, kādi aizvien parādās, kad pēc pārvarētas revolūcijas sāk atriebties padzītā atpakaļrāpulība.