— Dzirdēju, kaut gan toreiz biju tālu projām no Francijas.
— Kad nonācu Nimā, vajadzēja vārda visbriesmīgākajā nozīmē uz ielām pa asinīm brist; pie katra soļa uzdūros uz līķiem; slepkavas likuma vārdā visus kāva, laupīja dedzināja. Šīs briesmas ieraugot, izbijos ne jau sevis dēļ, jo neievērojams zvejnieks nevienam nevarēja durties acīs, bet gan sava brāļa dēļ, kurš atgriezās, ģērbies Napoleona uniformā. Es aizskrēju pie sava viesnīcnieka; manas bailes nebija bijušas veltīgas, jo mans brālis iepriekšējā vakarā bija nonācis Nimā un atrasts nosists pie durvīm, kur viņš cerēja atrast mājvietu. Darīju visu, kas bija manos spēkos, lai uzzinātu, kas viņu ir nokāvis; bet neviens neuzdrošinājās man teikt, tik ļoti visi baidījās. Biju dzirdējis ļaudis aizvien slavējam tiesu, kura nekā nebaidoties, tai vajadzēja man palīdzēt; aizgāju pie prokurora, karaliskā prokurora.
— Un šis karaliskais prokurors saucās Vilfors? — iemeta pa vidu Monte-Kristo.
— Jā, ekselence. Viņš nesen kā bija turp pārcēlies no Marseļas un paaugstināts amatā par lieliem nopelniem politisku noziedznieku vajāšanā, kuru viņš izdarīja ar sevišķu, ievērojamu nežēlību un asinssuņa izokšķerēšanas spējām. Viņš arī bija pirmais, kas uzodis, ka Napoleons atstājis Elbu.
— Tātad šim vīram jūs stādījāties priekšā?
— Jā, es viņam sacīju: „Mans brālis šeit Nimas ielā ir ticis nokauts, es nezinu nekā, bet jūsu darīšana ir uzmeklēt vainīgos un tos sodīt. Jūs šeit esat tiesas priekšstāvis, un tiesai vajag vismaz atriebt par tiem, kurus tā nav spējusi apsargāt."
„Un kas bija jūsu brālis?" jautāja prokurors.
„Virsnieks korsikāņu bataljonā."
„Tātad viņš bija uzurpatora Bonaparta kareivis?"
„Viņš bija franču lielās armijas kareivis," es atteicu.
„Nu, ko tad?" viņš piebilda ironiski. „Kas zobenu ceļ, tas no zobena krīt."
„Nē, viņš ir ar dunci slepeni nokauts, nevis kaujā kritis."
„Nu, ko tad jūs gribat, lai es daru?" jautāja prokurors.
„Ko jau sacīju, lūdzu, lai jūs viņu atriebjat."
„Pie kā lai viņu atriebju?"
„Sodot slepkavas."
„Vai tad es tos pazīstu?" ņirgājās prokurors.
„Lieciet viņus uzmeklēt!"
„Kam gan tas ir vajadzīgs? Jūsu brālis būs laikam saķildojies un kritis divkaujā. Visi šie vecie kareivji izdara nekārtības, kuras viņiem Napoleona valdības laikā tika piedotas, bet kuras tagad viņiem var tikai kaitēt. Mūsu dienvidnieki nemīl nedz kareivjus, nedz nekārtības."
„Mans kungs, nelūdzu jūs sevis dēļ. Es paraudāšu un atriebšos, bet manam brālim ir sieva un bērni. Kad man kāda nelaime gadītos, šī nabaga sieva ar bērniem mirtu badā, jo pārtiek tikai no mana brāļa algas un mana darba. Izgādājiet viņai no valdības kādu mazu pensiju!"
«Katrai revolūcijai ir savas katastrofas un pretrevolūcijas," vēsi atteica prokurors, „jūsu brālis krita par upuri pretrevolūcijai, kas varbūt ir nelaime jums, bet ne valdībai; valdība par to neatbild. Ja mēs būtu visu gribējuši sodīt, ko uzurpatora Bonaparta piekritēji ļaunu izdarījuši likumiskā karaļa piekritējiem, tad jūsu brālis tagad varbūt būtu uz nāvi notiesāts. Viss notiek gluži dabīgi, tā ir tikai atmaksa par viņa darbiem."
„Kā? Vai tas iespējams, ka jūs, pats tiesas vīrs būdams, tā runājat un aizstāvat slepkavību?" es iesaucos.
„Ak, ko! Visi šie korsikāņi ir traki," atbildēja Vilfors, „viņi vēl domā, ka viņu tautietis ir ķeizars. Jūs, mans mīļais, esat laika rēķinā pārskatījies; pirms diviem mēnešiem, kad vēl biju Napoleona dienestā, es būtu jums palīdzējis, bet tagad klausu likumīgam valdniekam, no Dieva žēlastības ieceltam; un nevaru jums palīdzēt, — ejiet, bet, ja jūs pats neiesit, tad likšu jūs izvadīt."
Uzlūkoju viņu vienu mirkli, vai būtu vēl iespējams ko ar labu panākt. Tad viņam klusi teicu pie auss:
„Labi, kad jūs korsikāņus tik labi pazīstat, tad arī piedzīvosit, kā viņi māk turēt vārdu. Jūs atrodat, ka ir bijis gluži labi darīts, ka mans brālis nosists par to, ka viņš bija bonapartists, un jūs, pastāvīgais nodevējs, šodien esot karaļpiekritējs. Nu, labi! Es arī esmu bonapartists un jūs no- sitīšu! No šā mirkļa jūs stāvat zem vendetas, tātad sargieties! Jo nākamajā reizē, kad tiksimies, būs situsi jūsu pēdējā stunda."
Iekams viņš vēl bija atjēdzies no pārsteiguma, es biju jau pa durvīm laukā un aizbēgu.
— Ā, ā! — teica Monte-Kristo, — jūs, klusais Bertučio, tā uzstājāties pret karalisko prokuroru? Vai tad viņš vismaz zināja, ko nozīmē vendeta?
— Viņš to zināja tik labi, ka no tā laika vairs viens neizgāja no mājas un visur lika mani meklēt; bet es biju labi paslēpies. Tad viņam bailes no manis lika pārcelties no Nimas, un viņam arī deva labāku vietu Ver- saļā par viņa nopelniem politisko noziedznieku vajāšanā. Bet jūs zināt, ka tam korsikānim, kurš grib atriebties, nav nekādu attālumu, un viņa rati, lai cik ātri tie arī nebrauca, nekad nebija vairāk kā pusi dienas ceļojuma man priekšā, kaut gan es gāju kājām.
Mans svarīgākais uzdevums nebija viņu nokaut, to bieži vien būtu varējis izdarīt, bet nokaut tā, ka mani nepazīst un nenoķer, jo man bija jāgādā pārtika brāļa ģimenei. Trīs mēnešus visur sekoju prokuroram, līdz beigās novēroju, ka viņš slepeni nāk uz Oteilu un apmeklē šo namu, tikai ne atklāti — kā godīgi cilvēki, bet slapstīdamies, pa dārza sānu durvīm un zirgu atstāja tuvējā viesnīcā.
Nu man vairs Versaļā nekas nebija darāms, kad viņu gribēju ķert, tas bija izdarāms vislabāk Oteilā; tāpēc es uzzināju, kas tas par namu, ka tas pieder Sanmerānam, bet izīrēts kādai jaunai atraitnei, kuru pazina tikai ar „baroneses" vārdu. Lai labāk visu novērotu, es apmetos Oteilā. Kādu vakaru redzēju jauno atraitni baronesi, kura arvien staigāja dārzā un likās kādu gaidām; viņa bija vēl ļoti jauna, gadus deviņpadsmit veča, gaišmate, slaika auguma, skaista. No ērtām drēbēm varēja vērot, ka viņa drīz kļūs māte. Tad mazās dārza durvis atvērās un jaunā sieva steidzās pretim ienācējam un metās tam ap kaklu. Šis vīrs bija prokurors Vilfors. Es tūdaļ apdomāju, ka, ja viņš viens un naktī atstāj namu, viņam vajadzēja iet cauri visam dārzam.