— Bet vai jūs tās sievietes vārdu neesat uzzinājis? — jautāja Monte- Kristo.
— Nē, ekselence, — atbildēja Bertučio, — jūs redzēsit, ka man nebija laika.
— Turpiniet!
— Tovakar, — turpināja Bertučio, — būtu varējis karalisko prokuroru nosist, bet nepazinu dārzu vēl diezgan labi un baidījos, ka nevarēšu viņam uzbrukt diezgan piepeši un, ja viņš kliegtu, nespēšu izbēgt. Es atliku savu nodomu uz nākamo reizi, kad viņš apmeklēs baronesi, un, lai nekādā ziņā viņu nepalaistu garām, noīrēju iepretim baroneses dārzam mazu istabiņu.
Trīs dienas pēc tam redzēju, ka no baroneses nama aulekšos izjāja kāds sulainis un devās pa Sevras ceļu — laikam uz Versaļu pie Vilfora. Es nebiju alojies, jo trīs stundas vēlāk sulainis, putekļiem un sviedriem klāts, ataulekšoja atpakaļ, un desmit minūtes pēc viņa piebrauca kāds vīrs, mētelī līdz acīm ietinies, atslēdza dārza vārtiņus un atkal aizslēdza tos aiz sevis.
Es aši steidzos viņam pakaļ, jo, kaut gan nebiju viņa seju redzējis, tomēr no viņa gaitas un savas sirds nemierīgās pukstēšanas nomanīju, ka tas ir Vilfors. Es pakāpos uz akmens pie dārza sētas, no kurienes allaž biju dārzā lūkojies; bet šoreiz neaprobežojos ar lūkošanos vien, izvilku savu dunci, pārliecinājos vēlreiz, vai tas ir diezgan ass, un tad pārlēcu pāri mūrim.
Vispirms pieskrēju pie durvīm: viņš bija gan atslēgu divas reizes pagriezis, bet atstājis durvīs. No šīs puses man tātad nekādas briesmas nedraudēja. Aplūkoju tuvāk dārzu: paša nama priekšā bija liels, labi kopts maurs, kuram gar abām malām stiepās koku un krūmu puduri. Lai no nama iznāktu un ietu uz dārza duram, vajadzēja iet garām šiem krūmu puduriem.
Bija septembra pēdējās dienas; vējš pret vakaru bija sacēlies un aizvien pieņēmās spēkā, nakti nepilnīgi apgaismoja mēnesnīca, kuru pastāvīgi aptumšoja mākoņi, kas aši vilkās pār debesīm biezos, lielos kamolos. Krūmu puduros šī vājā gaisma nespēja iespiesties, un tur varēja ļoti labi paslēpties. Vienā no puduriem, kur, pēc manām domām, Vilforam vajadzēja nākt garām, es nostājos; tiklīdz biju tur, neskatoties uz stipro vēju, dzirdēju žēlu stenēšanu un vaidēšanu. Bet jūs zināt, grāfa kungs, tas ir, jūs nezināt, ka tas, kas grib izdarīt slepkavību, aizvien dzird pa gaisu nesamies dobjas žēlabu skaņas. Pagāja divas stundas, aizvien laiku pa laikam dzirdēju šo vaidēšanu.
Nosita pusnakti.
Pēdējā pulksteņa sitiena skaņas vēl trīsēja gaisā, kad ieraudzīju, ka slepeno kāpņu logi tika apgaismoti.
Durvis atvērās, tajās parādījās tas pats vīrs mētelī.
Šis bija briesmīgākais acumirklis; bet jau sen biju uz to sagatavojies. Saņēmu dūšu, atcerējos karaliskā prokurora auksto nežēlību pret manu brāli, izvilku nazi un turēju to pa rokai.
Vīrs mētelī nāca taisni turp, kur es sēdēju; te pamanīju, ka viņam labajā rokā ir kāds ierocis, es baidījos nevis no cīņas, bet no neizdošanās.
Tikai kad viņš bija pienācis man klāt trīs soļu attālumā, redzēju, ka tas, ko biju noturējis par ieroci, bija tikai lāpsta.
Vēl nevarēju uzminēt, kāpēc Vilfors nes lāpstu, kad viņš pie koka pudura apstājās, paskatījās visapkārt un, kad bija drošs, ka neviens to neredz, sāka rakt bedri. Nu tikai redzēju, ka viņam zem mēteļa bija paslēpts kāds nesamais, kuru viņš nolika sev blakus zemē.
Tagad sāku just līdzās savam ienaidniekam vēl tā kā ziņkārību, ko gan Vilfors darīs, un stāvēju nekustēdamies, dvašu aizturēdams.
Kad bedre bija izrakta, prokurors izņēma no nesamā divas pēdas garu un astoņas collas platu kastīti. Ļāvu viņam kastīti ielikt bedrē un uzbērt arī zemes virsū; tad viņš vēl ar kājām piemīdīja un pielīdzināja zemi.
Šinī acumirklī metos viņam virsū un iegrūdu nazi krūtīs, saukdams:
„Es esmu Džovanni Bertučio! Tavu dzīvību ņemu par sava brāļa dzī-, vību un tavu naudas kasti viņa atraitnei; tu redzi, mana atriebība ir pilnīgāka, nekā es domāju."
Nezinu, vai viņš šos vārdus dzirdēja un saprata, jo viņš bez kliedziena nokrita zemē; manīju, ka viņa asinis karsti ritēja man pār roku un seju; bet es biju kā apskurbis, kā ārprātā: šīs asinis mani atspirdzināja, bet nevis dedzināja. Vienā acumirklī izņēmu kastīti no zemes, aizbēru bedri, pārsviedu lāpstu pār dārza sienu un aizbēgu pa mazajām dārza durvīm, tās atkal aizslēgdams un atslēgu paņemdams sev līdzi; domāto naudas kasti rūpīgi nesu padusē.
— Labi, — teica Monte-Kristo, — tā bija maza slepkavība, pavadīta ar zādzību.
. — Nē, ekselence, — atteica Bertučio, — tā bija vendeta līdz ar atmaksu.
— Un vai summa, kuru ieguvāt, bija liela?
— Nē, tā nebija nauda.
— Ak jā, — teica Monte-Kristo, — atminos, jūs runājāt par kādu bērnu.
— Gluži pareizi, ekselence. Es aizskrēju uz upi un, nepacietībā gribēdams redzēt, kas būs kastītē, ar nazi atlauzu tās vāku.
Smalka batista autiņos gulēja jaunpiedzimis bērniņš, kuru purpursar- kanā sejiņa un zilās rociņas rādīja, ka viņš ticis nožņaugts. Tomēr bērns vēl bija silts, un tāpēc negribēju to vienkārši mest upē; noņēmu saiti no viņa kakla un, tā kā agrāk biju bijis slimnieku kopējs, tad sāku viņam pūst plaušās gaisu, kā to ārsts arī būtu darījis, un pēc kāda brīža pamanīju, ka bērns sāka pamazām elpot un beidzot brēkt.