Es arī iekliedzos, bet priekā. Dievs tātad mani nav pametis, jo ir ļāvis man izglābt dzīvību tanī pašā acumirklī, kad citam dzīvību biju laupījis;,
— Un ko jūs darījāt ar šo bērnu? — jautāja Monte-Kristo. — Tas taču bija nepatīkams kavēklis cilvēkam, kuram jābēg un jāslapstās.
— Es zināju, ka Parīzē ir hospitāļi, kur var nodot tādas mazas dzī- vībiņas. Kad biju nonācis pie pilsētas vārtiem, izskaidroju sargiem, ka esmu ceļā atradis šo bērniņu, un apjautājos pēc ceļa uz bāriņu namu. Kastīte runāja man par labu, batista autiņi norādīja, ka bērns ir no bagātiem vecākiem, arī asinis neradīja aizdomas, jo tās varēja būt no bērna. Man sargs pasacīja, kā nonākt pie bāriņu nama, tur noplēsu no autiem vienu daļu ar pusi no iešūtiem burtiem, lai vēlāk varētu pierādīt, ka man tiesības uz bērnu, un tad ieliku viņu bāriņu nama griežamā kastē, piezvanīju un pats metos projām. Divas nedēļas pēc tam jau biju Roljāno ciemā un teicu nabaga Asuntai:
«Nomierinies, mana māsa, Izraels ir nokauts, bet es viņu esmu atriebis!"
Viņa nu mani izklaušināja, ko šie vārdi nozīmējot, un es viņai visu izstāstīju.
«Džovanni," viņa teica, «Vajadzēja šo bērnu paņemt līdzi, mēs viņu audzinātu, sauktu to par Benedeto, un debesis mūs par šo labo darbu svētītu."
Atbildes vietā nodevu viņai autiņu pusi, ar kuru mēs bērnu varējām atprasīt atpakaļ, ja mūsu mantas apstākļi būtu uzlabojušies.
— Un kā šie autiņi bija iezīmēti? — jautāja Monte-Kristo.
— Ar burtiem H. un N., pār kuriem bija iešūts muižnieku kronis.
— Turpiniet stāstu, mani interesē divas lietas.
— Kādas, ekselence?
— Kas iznāca no tā puisēna? Jūs taču teicāt, ka tas esot bijis puisēns.
— Nē, ekselence, neatceros, ka būtu to teicis.
— Ā, es tā domāju; tātad esmu maldījies.
— Nē, tā tiešām bija, tas bija puisēns. Bet, ekselence, gribējāt divas lietas zināt. Kas ir otra?
— Kas tas bija par noziegumu, kura dēļ jūs lūdzāt biktstēvu un kura dēļ iepazināties ar abatu Buzoni, kas nonāca pie jums Nimas cietumā?
— Tas būs ļoti garš stāsts, ekselence.
— Nekas, pulkstenis ir tikai desmit, un jūs zināt, ka eju vēlu gulēt, un arī jums šonakt laikam miegs visai nenāks.
— Pēc atriebības, — turpināja Bertučio, — no jauna cītīgi metos uz kontrabandu, toreiz tas nebija grūti, jo visa valdības vērība bija pievērsta tikai bijušo revolucionāru izokšķerēšanai un vajāšanai, un viņiem nebija laika lūkoties, lai vairotu ļaužu labklājību un nodibinātu kārtību. Sevišķi dienvidu krasti bija vāji apsargāti pastāvīgo nemieru dēļ Avinjonā, Nimā. Kontrabandisti pārvaldīja visas piekrastes. Kopš brāli bija nonāvējuši valdības vīri Nimā, šo pilsētu nebiju apmeklējis. Tāpēc viesnīcnieks, ar kuru mēs bijām saistīti, uzmeklēja mūs un pārcēlās no Nimas uz Bokēras lielceļa, kur atvēra viesnīcu ar nosaukumu „Gāras tilts". Mums bija Egmor- tas, Merikas un Ronas apkārtnē vai vesels ducis noliktavu, kur varējām savas kontrabandas preces nokraut un vajadzības brīdī arī paši paslēpties no žandarmiem un muitniekiem. Kontrabanda ir ļoti ienesīga, ja tikai prot bezbailīgi un gudri rīkoties. Man vajadzēja dzīvot sevišķi uzmanīgi, jo, tiklīdz kaut kādas lietas nāktu tiesas priekšā, varēja nākt gaismā tas, kam vajadzēja palikt apslēptam. Tūkstoš reiz labāk būtu miris, nekā ļāvies sa- gūstīties. Tas man deva lielisku drošību, un es veicu apbrīnojamus darbus, kas man tikai pierādīja, ka vienīgi rūpes par savu dzīvību kavē mūs izdarīt lielus darbus, kuri katrreiz var izdoties, ja vien netrūkst uzņēmības gara un drošsirdības. Tiešām, kas kaut vienreiz savu dzīvību ir pakļāvis briesmām, tas stāv pāri visiem citiem cilvēkiem un jūt, ka viņa spēki dubultojās un viņa gara apvārsnis izplešas.
— Ā, jūs esat arī prātnieks, — grāfs viņu pārtrauca, — visu jūs esat izmēģinājis.
— Visu.
— Ap pulkstens vienpadsmitiem filozofēt ir mazliet par vēlu. Bet man tikai jāsaka, ka jūsu filozofiju atrodu par ļoti pareizu, ko nevar vis sacīt par katru filozofiju. Bet turpiniet!
Mani kontrabandas uzņēmumi kļuva aizvien plašāki, tātad arī ienesīgāki. Asunta bija naska, rūpīga saimniece, un mūsu manta auga acīm redzot. Kad reiz devos jaunā pasākumā, viņa man teica: „Ej ar Dieva palīgu, kad pārnāksi, es tevi ar kaut ko pārsteigšu." Velti izprašņājos, ko viņa ar to domā, un aizgāju.
Mana prombūtne šoreiz turpinājās sešas nedēļas', priecīgs pārnācu mājās, jo veikals bija labi izdevies un nesis krietnu peļņu. Kad ienācu savā namā, tad pirmais, ko pamanīju, bija lepns šūpulis, kurā gulēja septiņus astoņus mēnešus vecs bērns. No prieka iekliedzos, jo bērna liktenis bija darījis man rūpes, kamēr par karaliskā prokurora nosišanu daudz nebēdāju.
Labā Asunta bija manā dvēselē lasījusi, bija ar uzglabātiem autiņiem aizgājusi uz Parīzi un izņēmusi bērniņu no bāriņu nama.
„Tiešām, Asunta," es aizgrābts teicu, ,.tu esi krietna sieva, un Dievs tevi par to svētīs."
— Tādas domas, — teica Monte-Kristo, — ir mazāk pareizas nekā jūsu filozofija; tā ir tikai ticība.
— Ak! — turpināja Bertučio. — Ekselencei tiešām ir taisnība, jo šis bērns bija tas, ar ko Dievs mani smagi piemeklēja. Nekad nekrietna daba neparādījās tik agri, un tomēr audzināšana šeit nebija vainīga, jo Asunta bija priekšzīmīga māte. Bērnam bija skaists sejiņš ar košām, zilām actiņām; mati bija gaiši, kas darīja viņa acu dzīvumu un lūpu ļaunprātīgo smiešanos vēl uzkrītošāku. Audžumāte visādi rūpējās par mazo neģēli, nekad viņam netrūka saldumu, bet viņš tomēr nevarēja atturēties no zagšanas.
Reiz, kad Benedeto bija piecus sešus gadus vecs, mūsu kaimiņš Bazilio, kurš, kā jau Korsikā parasts, nekad neieslēdza ne savu naudu, ne savus dārgumus, jo zagļu pie mums nav, žēlojās, ka no viņa, maka nozudis viens dālderis. Tai pašā dienā mūsu Benedeto bija nozudis un vakarā pārnāca mājās ar mērkaķi pie ķēdes, pēc kura viņš jau sen bija ilgojies; viņš teica, ka esot to atradis mežā. Kad sāku viņu rāt, ka viņš melo, tas tikai ņirgājās un turpināja liegties; kad gribēju viņu sist, viņš tikai atkāpās dažus soļus un teica: