„Ko, tu mani vari sist? Tev nav tiesības, tu neesi mans tēvs!"
Mēs nekad neesam varējuši izdibināt, kā viņš bija dabūjis zināt šo noslēpumu, bet viņa atbilde mani gluži izbiedēja, es nolaidu roku, un vainīgais palika bez soda. Mazais palaidnis gavilēja un nu palika tik drošs, ka nabaga Asuntai, kura viņu jo vairāk mīlēja, jo mazāk viņš bija mīlestības cienīgs, — sāka zagt ne vien šādas tādas lietas, bet ari naudu, kuru līdz ar nelietīgiem biedriem nodzīvoja. Kad es biju Roljāno, vēl cik necik varēja iztikt, bet, tiklidz biju projām, viņš bija pilnīgs kungs mājās.
Vienpadsmit gadus vecs viņš salasīja līdzīgus puikas un izdarīja apkārtnē blēņas, kuras vairs nevarēja vienkārši par blēņām saukt; no tiesas puses mēs tikām brīdināti. Es gluži sastingu šausmās: katra tiesas izmeklēšana man bija bīstama. Tā kā to bridi man vajadzēja no Korsikas aizbraukt, apņēmos Benedeto ņemt līdzi un lūkoju viņam iztēlot, cik jauki tad būtu. Viņš noklausījās manī, ne vārda nesacīdams, un tad piepeši sāka skaļi smieties:
„Vai tu traks, onkuli?" viņš teica. „Lai es mainītu savu tagadējo dzīvi pret tavējo? Manu brīvību pret tavu sūro darbu? Naktīm ciest aukstumu, dienām karstumu? Pastāvīgi slapstīties vai tikt nošautam, ja parādās, — un viss tas tikai tādēļ, lai saraustu cik necik naudas! Man nauda pašam ir tik, cik man vajag! Man tikai vajag no Asuntas paprasīt, un viņai jādod! Tu redzi, onkul, ka es būtu nerrs, ja pieņemtu tavu priekšlikumu!"
Šāda pārdrošība mani atkal ta parsteidza, ka nezināju nekā teikt, nekā darīt. Benedeto aizskrēja pie saviem biedriem mani izzobot.
— Tas tik ir varens zēns! — teica Monte-Kristo.
— Ā! Kad viņš būtu bijis mans bērns, — teica Bertučio, — vismaz man rada, es viņu būtu vadījis uz pareizā ceļā; bet sist bērnu, kuru tēvu biju nokāvis, uz to man necēlās roka. Manai svainenei, kura vienmēr aizstāvēja mazo noziedznieku, devu visādus labus padomus un apzīmēja viņai vietu, kur tā varētu noslēpt mūsu naudu. Es pats zināju, ko darīt. Benedeto prata lasīt, rakstīt un rēķināt, jo galva viņam bija gaiša, un, ja vien gribēja, viņš spēja pa dienu izmācīties vairāk nekā citi pa nedēļu. Gribēju tātad viņu, neko iepriekš nesakot, nodot uz kāda kuģa par sekretāru. Bet šo nodomu varēju izpildīt tikai vēlāk; tagad man bija jābrauc uz Lionas jūras līci kāda veikala dēļ.
Ap to laiku kontrabandas darbs bija jau kļuvis grūtāks, robežu apsardzība bija stingrāka un vēl pavairota Bokēras gadatirgus dēļ. Sākumā viss gāja labi, bet pie Ronas upes, kad bijām apsēdušies krastā ēst vakariņas, mūsu kuģapuika piepeši atskrēja ar ziņu, ka nākot virsū pulks muitnieku. Mēs visi acumirklī bijām kājās, bet bija jau par vēlu, mūsu barka no visām pusēm bija aplenkta, muitnieku visū ieraudzījāma arī dažus žandarmus. Es iebēgu tūdaļ kuģī un caur kādu lūku ielēcu upē; peldot un nirstot nonācu kādā Ronas kanālā, kur varēju justies paglābts. Šo ceļu biju izvēlējies, labi zinādams, ka pa to visdrīzāk nokļūšu paslēptuvē uz Bokēras lielceļa; ekselence varbūt vēl atceras, es to tiku minējis savā stāstā.
— Jā, — teica Monte-Kristo, — es labi atceros, tas godavīrs bija jūsu veikala biedrs.
— Tā ir, — atteica Bertučio, — bet pirms sešiem septiņiem gadiem tas viesnīcnieks bija šo viesnīcu uz Bokēras ceļa nodevis citam, kādam skroderim no Marseļas, kurš ar šūšanu nebija varējis nekur tikt un bija gribējis mainīt amatu. Saprotams, ka šis jaunais viesnīcnieks uzņēmās vecā pienākumus pret mums; pie šā vīra nu gribēju meklēt patvērumu.
— Un kā šo vīru sauc? — jautāja grāfs, kuru stāsts likās aizvien vairāk interesējam.
— Viņš saucās Gaspārs Kadruss un bija precējis sievu no Karkontas ciema; šo sievu visi sauca viņas ciema vārdā; viņa pastāvīgi slimoja, kamēr viņš pats bija drukns, spēcīgs vīrietis, kurš mums jau vairākkārt grūtos brīžos bija palīdzējis.
— Un kad tas notika? — atkal iejautājās grāfs Monte-Kristo.
— Tas bija 1829. gadā.
— Kurā mēnesī?
— Jūnijā.
— Sākumā vai beigās?
— Trešā jūnija vakarā.
— Ā, labi, — teica Monte-Kristo, — jūnija 3.dienā. Turpiniet!
— Pie Kadrusa tātad nodomāju meklēt patvērumu. Tā kā mēs parasti mēdzām pie viņa ierasties ne pa lielajām durvīm, bet pa sāņu ceļiem un pakaļdurtiņām, tad arī šoreiz ielīdu caur dārzu slēpdamies un uzkāpu tūdaļ augšā uz bēniņiem, kur jau ne vienu vien nakti bija pārgulējis. Šie bēniņi bija tikai ar plānu dēļu sienu šķirti no lielās viesistabas un īsti mums ierīkoti, jo tur bija grūti mūs atrast, kamēr mēs no augšas varējām visu pārredzēt, kas apakšā notika. No šiem bēniņiem gribēju palūkoties, vai Kadruss ir viens mājās, un tad viņam paziņot par savu atnākšanu, pabeigt pie viņa no muitniekiem pārtrauktās vakariņas un tad, izmantojot lietaino nakti, vēl aiziet atpakaļ uz Ronu un palūkoties, kas noticis ar manu barku. Tikko biju uzkāpis bēniņos, kad apakšā viesu istabā ienāca Kadruss ar kādu svešinieku, un es nu nevarēju aiziet, nesacēlis troksni.
Tāpēc izturējos klusi. Tas vīrs, kas atnāca līdz ar Kadrusu, acīm redzot Dienvidfrancijā bija svešinieks: viņš piederēja pie tiem svešajiem tirgotājiem, kuri atbrauc uz Bokēru ar zeltlietām un dārgakmeņiem un gadatirgus laikā, tas ir, vienā mēnesī, reizēm apgroza preces par kādiem simt vai simtpiecdesmit tūkstošiem franku.