Kadruss ienāca pirmais un ļoti steidzīgi.
Kad viņš redzēja, ka viesu istaba, kā parasts, ir tukša un tikai suns to apsargā, viņš pasauca savu sievu.
„He! Karkonta!" viņš teica. „Tas krietnais abats nav mūs piekrāpis; dimants ir īsts."
Atskanēja priecīgs izsauciens un tūdaļ smagi, lēni soļi.
„Ko tu saki?" jautāja Karkonta, bālāka par līķi.
„Es saku, ka dimants ir īsts, kā tas kungs saka; viens no pirmajiem Parīzes dārglietu tirgotājiem ir gatavs to akmeni atpirkt par piecdesmit tūkstošiem. Tikai viņš grib, lai mums būtu arī tiesības to dimantu pārdot, lai arī tu apstiprinātu to brīnišķīgo stāstu, kā akmens nācis mūsu rokās. Lūdzu, atsēdieties, mans kungs, atnesīšu jums ko atspirdzināties."
Dārglietu tirgotājs uzmanīgi aplūkoja istabas nabadzīgo ierīkojumu un acīmredzamo nabadzību pie tiem ļaudīm, kuri viņam gribēja pārdot dimantu, kas bija firsta dārgumu krājumam piederīgs.
«Pastāstiet, madamc," viņš teica, laikam gribēdams izmantot vīra prombūtni, lai varētu salīdzināt, vai abu nostāsti sakrīt.
„Ak, mans Dievs!" teica Karkonta, runīgi stāstīdama. „Tā ir debess svētība, uz kuru mēs ne sapnī nebijām domājuši. Iedomājieties tikai, mans kungs, 1814. vai 1815. gadā mans vīrs bija pazīstams ar kādu Edmonu Dantesu; šis nabaga jaunais cilvēks, kurš bija, nepatiesi apvainots, cietumā nācis un kuru Kadruss bija jau gluži aizmirsis, no savas puses viņu nebija vis aizmirsis, bet atstājis viņam šo dimantu."
„Bet kā tad Dantess bija dabūjis dimantu?" jautāja juvelieris. „Vai dimants viņam bija jau pirms cietuma?"
„Nē, mans kungs," teica Karkonta, „bet cietumā viņš, kā liekas, iepazinies ar kādu bagātu angli, kuru slimībā kopis kā savu brāli; tas, brīvībā nākdams, tad viņam dāvinājis šo dimantu, un nabaga Dantess, kurš neticis brīvībā palaists, pirms savas nāves cietumā šo akmeni nodevis krietnajam abatam, savam biktstēvam, lai tas atnestu mums; šorīt abats dimantu mums nodeva."
«Tas ir tas pats stāsts," teica juvelieris, „un, kaut gan tas liekas izdomāts, tomēr varētu būt arī patiess. Tātad nu atliktu tikai vēl viens — vienoties par cenu."
„Kā! Cena!" teica Kadruss, kurš atkal atnāca, atnesdams savam viesim vīnu. „Es domāju, ka jūs bijāt jau vienisprātis maksāt, cik es prasīju?"
„Nu, labi," atteica juvelieris, „es solīju par viņu četrdesmit tūkstošus franku."
„Kā četrdesmit tūkstošus!" iesaucās Kadruss. „Par tik vien mēs neparko neatdosim. Abats mums sacīja, ka tas bez zelta gredzenu esot vērts piecdesmit tūkstošus."
„Un kā sauca šo abatu?"
«Abats Buzoni," atteica Karkonta.
„Tātad viņš bija ārzemnieks?"
„Jā, itālietis no Mantujas apkārtnes, kā man liekas."
«Parādiet man vēlreiz šo dimantu!" teica juvelieris. «Pirmā acurmirklī dažreiz nepareizi apsver akmeņus."
Kadruss izvilka no kabatas melnu šagrenādas etviju, atvēra to un pasniedza juvelierim; ieraugot dimantu, kurš bija gandrīz vai rieksta lielumā, Karkontas acis mantkārībā iemirdzējās; to atceros vēl šodien.
— Un jūs, Bertučio kungs, — teica grāfs Monte-Kristo, — to visu noklausījāties? Vai tad jūs ticējāt tai Kadrusa pasakai?
— Jā, ekselence, es uzskatīju Kadrusu par godīgu cilvēku, kurš nav spējīgs izdarīt slepkavību vai zādzību.
— Tādas domas dara vairāk goda jūsu sirdij nekā jūsu saprātībai. Bet vai jūs par to Edmonu Dantesu bijāt kau ko dzirdējis agrāk?
— Nē, ekselence, šo vārdu tikai reizi biju dzirdējis, kad to minēja abats Buzoni, kad sēdēju Nimas cietumā.
— Labi! Turpiniet tālāk!
Juvelieris paņēma gredzenu un izvilka no kabatas mazas tērauda lauz- niņas un mazus vara svariņus, izņēma akmeni no gredzena un ļoti rūpīgi nosvēra.
«Došu jums tieši četrdesmit piecus tūkstošus," viņš beidzot teica, «bet tad arī ne grasi vairāk; bez tam es arī vairāk naudas nepaņēmu līdzi, tā ka dimants vairāk nav vērts."
,,Ā, par to nekas," piebilda Kadruss, «varu iet jums līdz uz Bokēru, lai saņemtu vēl trūkstošos piecus tūkstošus."
«Nē, nē," teica juvelieris, atdodams gredzenu un akmeni atpakaļ, «vairāk akmens nav vērts; esmu pat nemierā ar sevi, ka tik daudz sasolīju, akmenim ir viena vaina, kuru tikai tagad pamanīju; bet lai nu ar, no savas solītās cenas neatkāpšos." «Ielieciet vismaz akmeni atkal gredzenā!" teica vecā Karkonta.
„Nu, protams," teica juvelieris un ielika akmeni.
„Labi, labi," piezīmēja Kadruss, gredzenu iebāzdams atkal kabatā, «manu akmeni nopirks cits."
„Jā, jā," teica juvelieris, „bet cits nebūs tik piekāpīgs kā es, cits neapmierināsies ar tām ziņām, kuras jūs man nupat devāt. Nav nemaz ticams, ka tādam vīram kā jums ir dimants piecdesmit tūkstošu franku vērtībā; domāju, cits paziņos tiesām, abatu Buzoni meklēs, un tādi abati, kas dāvā piecdesmit tūkstošus franku, nav tik viegli atrodami. Tiesas iejauksies šinī lietā, jūs tiksit apcietināts, un, kad arī pēc daudziem mēnešiem cietuma jūs tiksiet atzīts par nevainīgu, — kas nav nemaz domājams, — tad tomēr beigās jūsu dimants būtu kaut kur kādos kancelejas papīros nozudis, vai jums atdos jūsu dimanta vietā stikla gabalu, kurš ir trīs franku vērts?"
Kadruss un viņa sieva uzlūkoja viens otru.
„Nē," teicu beigās Kadruss, „tik bagāti mēs neesam, lai varētu pamest piecus tūkstošus."
„Kā zināt, mī(ais draugs," teica juvelieris, „es nu gan biju atnesis brangu naudas kušķi līdzi."
Un viņš izvilka no kabatas paku bankas zīmju un no citas kabatas sauju zelta naudas. Kadrusu šis zelts apžilbināja, viņam skaidri šķita, ka mazais akmentiņš nevarēja līdzināties tai milzīgai summai, kura apbūra viņa acis.
Viņš pagriezās pret savu sievu.
„Ko tu saki?" viņš klusi jautāja.
«Atdod dimantu," viņa tāpat atbildēja. «Kad viņš atgriežas Bokērā bez dimanta, viņš mūs denuncēs; un viņam gluži taisnība, kas zina, vai abatu Buzoni varēs kādreiz atkal atrast."
«Nu, labi, atdošu arī," teica Kadruss, «ņemiet dimantu par četrdesmit pieciem tūkstošiem franku! Bet manai sievai dodiet piedevām zelta ķēdi un sudraba sprādzes man."