Juvelieris izvilka no kabatas iegarenu kastīti, kurā atradās dažādas rotaslietas.
«Šeit," viņš teica, «izvēlieties pats, es veikala lietās neesmu sīkstulis!"
Karkonta un Kadruss abi izvēlējās sev pēc sirds patikas viens ķēdi, otrs sprādzes.
«Abats tomēr mums apgalvoja," norūca vēl Kadruss, «ka dimants maksājot pilnus piecdesmit tūkstošus."
,,Ā, re nu, dodiet jel šurp! Kas tas par briesmīgu cilvēku!" teica juvelieris, Kadrusam etviju no rokas izņemdams. «Es viņam izmaksāju četrdesmit piecus tūkstošus frankus, veselu kapitālu, .kādu es pats labprāt gribētu sev dabūt, un viņš vēl nav ar mieru!"
„Un kur ir tie četrdesmit pieci tūkstoši?" prasīja Kadruss rupjā balsi.
„Še," atteica juvelieris, noskaitidams viņam uz galda piecpadsmit tūkstošus zeltā un trīsdesmit bankas zimēs.
«Pagaidiet, es vispirms aizdegšu lampu!" teica Karkonta. „Ir jau patumšs, un mēs varētu lēti pārskatīties."
Debesis bija apmākušās, bija uznācis lietus mākonis, kurš jau pirms pusstundas bija draudējis. Varēja jau dzirdēt tālu, dobju pērkona rūkšanu, bet neviens no visiem trim, ne juvelieris, ne Kadruss, ne Karkonta, savā mantas kārības apmulsumā to nemanīja. Pat es sajutu savādu, man svešu uztraukumu, nolūkojieties uz tik daudz naudas. Es domāju, ka sapņoju, un nevarēju ne pakustēties. Kadruss pārskaitīja naudu un tad to deva savai sievai, kura skaitīja vairākas reizes; juvelieris tikmēr lika saviem dimantiem spīguļot un zibsnīt sveces gaismā un aizmirsa zibeņus ārā.
„Nu, vai ir pareizi?" jautāja beigās juvelieris.
„Jā," teica Kadruss, „dod šurp kādu naudas maku, Karkonta!"
Kad Karkonta bija uzmeklējusi vecu, pussaplīsušu, netīru maku un nauda bija pievākta, Kadruss teica viesim:
„Tā! Vai jūs nevēlaties ar mums kopā paēst vakariņas? Mēs jūs labprāt pacienāsim, kaut gan jūs mūs apmānījāt par brangu summu."
«Pateicos," atteica juvelieris, „būs jau laikam vēls, man jāsteidzas, ka tieku Bokērā, mana sieva citādi baiļosies." Viņš izvilka pulksteni. „Ka tevi nelabais!" viņš iesaucās. ,,Tūliņ deviņi, es pirms pusnakts vairs nevaru nokļūt Bokērā. Ardievu, ļautiņi, ja vairāki tādi abati Buzoni pie jums atnāks, tad paziņojiet tikai man!"
«Nākamnedēļ jau tirgus beigsies, tad jau jūs vairs nebūsit Bokērā," atbildēja Kadruss.
„A, kas par to! Kad jums ir dimanti pārdodami, tad rakstiet tikai man uz Parīzi: Žoanesa kungam Palērojāla galerijā 45. Ja ir vērts, varu tūdaļ šurp atbraukt."
Piepeši spēra zibena ar lielu troksni, un svece uz galda nodzisa.
„Ko, vai tādā negaisā jūs gribat iet?" vaicāja Kadruss.
„Es nebaidos no pērkona," atteica juvelieris.
„Un vai arī no laupītājiem nebaidāties?" jautāja Karkonta. „Ceļš pa gadatirgus laiku ir aizvien drusciņ nedrošs."
„Ā, par to ir gādāts," atteica Žoaness, izvilkdams divas pielādētas pistoles. „Šeit man ir divi suņi, kuri reizē rej un kož; te pietiks pirmajiem diviem, kuriem iekārosies jūsu dimants, Kadrusa tēv."
Kadruss ar savu sievu drūmi saskatījās, viņiem abiem likās iekritis kaut kas briesmīgs prātā.
„Nu, tad laimīgu ceļu!" teica Kadruss.
Juvelieris paņēma savu cepuri un nūju. Kad viņš atdarīja durvis, stiprs vēja grūdiens ielauzās istabā.
„Ā," teica juvelieris, „tas ir jauks laiciņš, un man jāiet divas jūdzes!"
„Palieciet," teica Kadruss, „pārguliet šeit nakti!"
„Jā, palieciet," piebilda Karkonta nedrošā balsī, „mēs jūs labi pacienāsim."
„Nē, nē, man vēl šonakt jābūt Bokērā. Sveiki!"
Kadruss lēni gāja līdz durvīm.
„Uz kuru pusi tad jāiet, pa labi, vai pa kreisi?" teica juvelieris jau ārā izgājis. „Tik tumšs, ka nekā nevar redzēt."
„Pa labi," atteica Kadruss. „Jūs nevarat nomaldīties, gar malu iet aleja."
„Aizver taču durvis!" sauca Karkonta. „Es nemīlu atvērtas durvis, kad ārā pērkons."
„Un kad nauda mājās," piebilda Kadruss, ienākdams un durvis aizslēgdams. Tad viņš piegāja pie skapja, izņēma naudu un abi sāka atkal skaitīt. Nekad vēl neesmu redzējis tādas mantkārīgas sejas kā šīs abas. Sevišķi nešpetna tagad bija vecenes seja: viņas pastāvīgā drudžainā drebēšana bija vēl pavairojusies, viņas bālie vaigi bija līķa krāsā, viņas dziļi iedobušās acis mirdzēja.
„Kāpēc," viņa teica dobjā balsī, „tu viņam piedāvāji naktsmājas?"
„Nu," drebot atteica Kadruss, „tāpēc… tāpēc, ka viņam tad nebūtu naktī jāiet uz Bokēru."
„Ak!" atteica sieva, neaprakstāmi vaibstīdamās. „Es domāju, ka tu to darīji ar citu nolūku!"
„Sieva! Sieva!" iesaucās Kadruss. „Kā tev var ienākt prātā tādas domas, un, kad tu to domā, kāpēc nepaturi pie sevis?!"
„Alga viena," teica Karkonta pēc brītiņa. „Vai tad tu esi vīrišķis?"
„Kā tā?" teica Kadruss.
„Kad tu būtu vīrs, viņš nebūtu aizgājis."
„Sieva, sieva!"
„Vai arī viņš netiktu līdz Bokērai."
„Karkonta!"
„Tas ceļš, pa kuru viņš iet, met līkumu, kamēr gar kanālu iet otrs, taisnāks ceļš."
„Sieva, tu apvaino mīļo Dieviņu! Vai dzi nu!.."
Tai pašā mirklī atkal nodārdēja pērkons, un spožs, zils zibens apgaismoja šo nolādēto namu.
„Kungs Jēzus!" krustīdamās iesaucās Karkonta.
Šausmīgs klusums, kāds parasti seko spējiem pērkona grandieniem, tika piepeši pārtraukts, jo pie durvīm atskanēja klaudzieni.
Kadruss un Karkonta saskatījās izbijušies un drebēdami.
„Kas tur ir?" sauca Kadruss, paceldamies un sarausdams naudu kopā, un lūkodams to ar rokām apklāt.
„Es! Pie velna, juvelieris Žoaness!"
„Nu, ko tu sacīji, ka es apvainoju mījo Dieviņu?" teica Karkonta, briesmīgi smiedamās. „Dieviņš pats atsūta mums viņu atpakaļ."
Kadruss bāls un bez elpas atkrita atpakaļ savā krēslā. Karkonta piecēlās un stingriem soļiem gāja atvērt durvis. „Tiešām, pats velns negrib, ka nokļūstu Bokērā," teica juvelieris, „un es pieņemu jūsu piedāvājumu pārgulēt nakti, Kadrus."
Kadruss kaut ko nomurmināja un slaucīja sviedrus no pieres.