Karkonta aizslēdza durvis aiz juveliera.
VII
Noziegums
Juvelieris, ienācis istabā, visapkārt bailīgi paskatījās, bet nepamanīja nekā, kas būtu varējis radīt aizdomas.
Kadruss arvien vēl turēja, ar abām rokām apklājis, savu zeltu un savas banku zīmes, un Kadrusa viesim uzsmaidīja jo laipni.
„Ā!" sacīja juvelieris. „Jūs laikam arvien vēl šaubāties, vai ir visa summa, un pārskatāt to vēlreiz?"
„To ne," atbildēja Kadruss, „bet viss ir noticis tik piepeši, ka mums liekas, it kā mēs sapņotu, un mēs paši savām acīm neticam."
Juvelieris smaidīja.
„Vai bez manis šeit ir vēl kādi ceļotāji?" viņš prasīja.
„Nē," atbildēja Kadruss, „mums māja nav ierīkota nakts dzīvokļiem: mēs esam par tuvu pilsētai, un neviens arī šeit pa nakti neapmetas."
„Tad es jūs laikam ļoti apgrūtināšu?"
„Ak, nebūt ne, mīļais kungs!" sacīja Karkonta ar pārliecinošu laipnību.
„Tad paraugiet, kur jūs mani varētu ievietot!"
„Augšistabā."
„Bet tā nav jūsu istaba?"
„Ak, kas par to! Mums vēl ir viena brīva gulta šai istabai blakus."
Kadruss brinodamies uzlūkoja sievu.
Juvelieris svilpoja kādu meldiņu un sildīja muguru pret uguni, kuru Karkonta viesa sasildīšanai bija krāsni iekūrusi.
Tad viņa uz galda stūra uzklāja galdautu un uzlika atliekas no pusdienām, kuras tā papildināja ar dažām svaigām olām.
Kadruss savu naudu un savas bankas zīmes atkal bija ieslēdzis un ar lieliem soļiem, domās nogrimis, staigāja pa istabu, šad un tad juvelierim skatienu uzmezdams.
„Te būs!" sacīja Karkonta, uzlikdama pudeli vīna uz galda. „Ja gribat ēst, viss ir gatavs."
„Un jūs?" prasīja juvelieris.
„Es vakariņas neēdīšu," atbildēja Kadruss.
„Mēs ļoti vēlu ēdām pusdienas," Karkonta pasteidzās paskaidrot.
„Tātad man jāēd vienam pašam," atbildēja juvelieris.
„Mēs jūs apkalposim," atbildēja Karkonta ar laipnību, kādu viņa citādi nebūt nemēdza parādīt, jo ar saviem lauku viesiem tā apgājās visai strupi.
Laiku pa laikam Kadruss viņai uzmeta strauju skatienu.
Negaiss vēl arvien trakoja.
„Vai dzirdat?" sacīja Karkonta. „Jūs tiešām darījāt labi, kad atnācāt atpakaļ."
„Ja pērkons aprims, kamēr es ieturēšu vakariņas, domāju vēl doties ceļā."
„Tas nepāries līdz rītam," sacīja Kadruss, galvu purinādams. Juvelieris sāka ēst, un Karkonta viņu apkalpoja ar tādu pieklājību un laipnību, ka juvelieris, ja tas būtu pazinis viņas agrāko īdzību, no tādas pārvēršanās droši vien būtu smēlies aizdomas. Kadruss arvien vēl staigāja šurp un turp un izvairījās no viesa skatieniem.
Kad juvelieris bija paēdis, Kadruss pats atvēra durvis.
„Man šķiet, ka negaiss būs pārgājis."
Bet tanī pašā acumirklī, it kā gribēdams viņu sodīt par meliem, briesmīgs pērkona spēriens satricināja visu māju un lietus ar vēju, iespiezda- mies istabā, nodzēsa lampu.
Kadruss pasteidzās aiztaisīt durvis, un Karkonta aizdedzināja s\tfici. viņa sacīja juvelierim, ^ņemiet sveci, jus esat piekusis, ejiet augšā un liecieties gulēt!"
Juvelieris vēl kavējās, lai pārliecinātos, vai negaiss nebūtu vārbūt aprimis, bet, kad redzēja, ka lietus un pērkons vēl pat bija kļuvis stiprāks, tad vēlēja saldu dusu saimniekiem un kāpa pa trepēm augšā.
Mana guļamā vieta bija tieši zem trepēm, un es dzirdēju katru viņa soli.
Karkonta sekoja viņam ar savu aso skatienu, kamēr Kadruss bija aizgriezies projām.
Visi šie apstākļi, kuri man vēlāk nāca atmiņā, toreiz man sevišķi nekrita acīs, viss norisinājās gluži dabiski, un, izņemot stāstu par dimantu, kas man izlikās mazliet pasakains, par pārējiem notikumiem es nebūt nebrīnījos.
Tā kā biju ļoti noguris no uztraukuma, no bēgšanas un slapstīšanās un arī gribēju vēl šo nakti celties un iet apraudzīt savu barku, tad drīz pēc tam aizmigu. Virs sevis dzirdēju juvelieri gatavojamies uz naktsguļu un pēdīgi gultā apgulstamies.
Pirms kā vēl galīgi slēdzu acis, paskatījos uz virtuvi, kur Kadruss sēdēja uz gara krogus sola ar muguru pret mani un galvu rokā atspiedis. Nekā ļauna nedomādams, es aizmigu.
Biju pašā dziļākajā miegā, kad piepeši tiku uztraukts no šāviena, kuram sekoja šausmīgs kliedziens.
Dzirdēju istabā virs sevis nedrošus soļus, tad kāda smaga masa novēlās uz trepēm taisni pāri par manu galvu.
Nebiju vēl gluži no miega atjēdzies un dzirdēju stenēšanu, tad apspiestu brēkšanu kā cīņā.
Kāds kliedziens, kurš skanēja ilgāk nekā agrāk un pārgāja vaidēšanā, mani galīgi uzmodināja.
Pacēlos augšā, uz vienas rokas atspiezdamies, un lūkojos visapkārt, bet tumsas dēļ nekā neredzēju. Ķēru sev pie pieres, kura bija gluži slapja no silta lietus, kurš ritēja no griestiem un trepēm uz mani.
Dziļākais klusums sekoja nupat dzirdētam šausmīgajam kliedzienam; tad dzirdēju kāda vīra soļus, kurš nokāpa pa trepēm zemē un, zālē nonācis, iededza uguni.
Tas bija Kadruss; viņa seja bija līķa bālumā, viss viņa krekls bija vienās asinīs.
Ar aizdegto sveci viņš uzkāpa augšā, un atkal es dzirdēju pār sevi viņa ašos, nedrošos soļus.
Acumirklī pēc tam viņš atkal nonāca lejā; viņa, rokā bija etvija ar dimantu; viņš attaisīja etviju, pārliecinājās, vai dimants tiešām ir iekšā, tad iebāza to vienā kabatā, izvilka no tās atkal ārā un iebāza otrā, bet arī no tās izvilka, laikam domādams, ka tur dimants nav drošībā, noņēma savu sarkano kaklautu, iesēja tajā dimantu un apsēja lakatu atkal ap kaklu.
Tad viņš pieskrēja pie skapja, izņēma no tā zelta naudu un bankas zīmes, kuras bija no juveliera dabūtas, sabāza visu savās kabatās, paķēra vēl kreklu un izskrēja pa durvīm laukā, pazuzdams nakts tumsā.
Nu tikai viss šausmīgais sakars tika man skaidrs, pats sev pārmetu, ka nebiju agrāk sapratis un aizkavējis noziegumu, it kā pats būtu vainīgs. Man likās, ka dzirdu kādu stenam: nabaga juvelieris nevarēja vēl būt gluži beigts, varbūt es vēl spēju viņam palīdzēt. Ar pleciem atspiedies, izcēlu dažus dēļus un nokļuvu zālē.