Es steidzos, paķēru sveci un gribēju kāpt pa trepēm augšā: kāds ķermenis aizsprostoja man ceļu, — tas bija Karkontas līķis.
Šāviens, kuru biju dzirdējis, bija viņu ķēris kaklā, un lode bija izgājusi cauri; bez šīs divkārtējās vāts, no kuras asinis tecēja straumēm, arī no viņas mutes plūda asinis.
Viņa bija bez dzīvības pazīmēm.
Pārkāpu pār viņas līķi un devos pa trepēm augšā.
Augšējā istabā bija visapkārt redzama vislielākā nekārtība. Mēbeles bija apgāztas; gultas palagi, pie kuriem bija pieķēries nabaga juvelieris, bija izvandīti pa visu istabu; viņš pats gulēja, ar galvu pret sienu atspiedies, uz grīdas, visapkārt bija izplūdušas asinis. Viņam bija trīs dziļas vātis krūtīs, ceturtajā vēl bija atstāts liels virtuves nazis.
Es netīšām uzminu uz otras pistoles, kura laikam nebija sprāgusi vaļā, varbūt lietū salijusi.
Pārmeklēju juvelieri un atradu vēl dzīvības zīmes; no manas ienākšanas trokšņa, sevišķi no grīdas sakustēšanās, viņš atvēra jau pussastingušās acis, turēja tās dažus acumirkļus ar pūlēm uz mani pavērstas, pakustināja lūpas, it kā gribētu runāt, un nomira.
Man šis briesmīgais notikums bija gandrīz vai samaņu laupījis; no tā acumirkļa sākot, kad redzēju, ka nespēju nevienam vairs palīdzēt, sajutu tikai dziņu drīzāk bēgt no šā nolādētā nama. Sev matus plēsdams un šausmās un sašutumā kaukdams, metos atpakaļ uz trepēm.
Lejā nonācis, sastapu sešus muitniekus un trīs žandarmus, kuri laikam meklēja mani kopš manas izbēgšanas no barkas.
Mani tūdaļ sagrāba ciet; es i nemēģināju pretī turēties, biju gluži kā bez jēgas, lūkoju runāt, bet varēju no mutes izdabūt tikai neskaidras skaņas.
Redzēju, ka muitnieki un žandarmi rādīja uz mani ar pirkstiem; aplūkoju pats sevi un nu tikai pamanīju, ka viss esmu vienās asinīs. Siltais lietus, kas bija uz mani tecējis caur trepju grīdu, bija Karkontas asinis.
Rādīju ar pirkstu uz to vietu, kur biju bijis paslēpies šo nakti.
„Ko viņš grib ar to teikt?" jautāja kāds žandarms.
„Viņš grib teikt, ka viņš ir pa šejieni ienācis," atbildēja muitnieks.
Un viņš tiešām rādīja uz to caurumu, pa kuru biju ielīdis zālē.
Tikai tagad nopratu, ka mani uzskata par slepkavu. Mana balss, mani spēki atkal atsvabinājās no sastinguma; izrāvos no muitnieka rokām un saucu:
„Es tas nebiju! Es tas nebiju!"
Divi žandarmi pacēla savas šautenes un mērķēja uz mani.
„Tikai pakusties vien," viņi teica, „un tu būsi uz vietas pagalam!"
„Bet es saku," es iesaucos, „es saku jums vēlreiz, ka neesmu to darījis!".
„Tu vari savu pasaku pastāstīt tiesnešiem Nimas tiesā," viņi atbildēja, „bet tagad nāc mums līdz, un, ja tu gribi klausīt labam padomam, tad neturies pretim!"
Pretim turēties nebūt nedomāju, no šīm jaunajām bailēm biju gluži pārņemts. Man uz rokām uzlika dzelžus, piesēja zirgam pie astes un tā aizveda uz Nimu.
Vēlāk dabūju zināt: kāds muitnieks bija pamanījis manu bēgšanu no barkas, sekojis man, bet tad izlaidis rnani no acīm, tomēr spējis novērot, ka es pagriezies uz Kadrusa viesnīcu. Tad viņš paziņojis par to saviem biedriem, tie naktī atnākuši un dzirdējuši vēl pistoles šāvienu. Viņi atrada mani ar tik daudziem šķietamiem vainas pierādījumiem, ka tūdaļ nopratu, cik grūti man nāksies pierādīt savu nevainību.
Man bija tikai viena vienīga cerība uz abatu Buzoni. Mans pirmais vārds izmeklēšanas tiesnesim tāpēc arī bija, lai viņš liek sameklēt abatu, kurš tai pašā dienā bija bijis viesnīcā „Gāras tilts" pie Kadrusa. Ja Kadruss savu stāstu bija izdomājis un tāda abata Buzoni nemaz nebija, tad es visādā ziņā biju beigts, ja vien pats Kadruss netiktu noķerts un neatzītu savu vainu.
Pagāja divi mēneši, pa to laiku izmeklēšanas tiesnesis, man jāatzīst viņa cītība, lika rūpīgi meklēt to, uz kura liecību es atsaucos. Arī Kadruss nebija atrasts. Es jau zaudēju visas cerības. Man vajadzēja pirmo reizi nākt tiesas priekšā, kad piepeši, tas bija septembra 8. dienā, tātad trīs mēnešus un piecas dienas pēc notikuma, cietumā ieradās abats Buzoni, uz kuru vairs nebiju cerējis, un izskaidroja, ka viņš esot dzirdējis: kāds cietumnieks vēloties ar viņu runāt. Viņš, kā pats stāstīja, par šo lietu Marseļā esot dabūjis dzirdēt un esot steidzies uz Nimu par mani liecināt.
Jūs varat iedomāties, ar kādu prieku viņu saņēmu; izstāstīju viņam visu, ko es kā aculiecinieks biju redzējis, un ar bailēm minēju stāstu par dimantu, bet pretēji manām bažām viņš ticēja visam, ko stāstīju. Stāsts par dimantu bija bijis pareizs.
Tā kā redzēju, ka viņš tik labi zina manas dzimtenes paražas un viņam ir tik laba sirds, pilna cilvēkmīlestības, tad cerēju, ka no viņa varbūt dabūšu arī piedošanu par vienīgo grēku, kuru biju pastrādājis. Izstāstīju viņam visos sīkumos notikumu Oteilā, zināms, paļaudamies uz viņa kā biktstēva klusuciešanu. Ko es izstāstīju, aizrauts no savām jūtām, tas atnesa man tādu labumu, it kā to būtu darījis ar nodomu; šīs pirmās slepkavības atklāšana viņam pierādīja, ka otro neesmu izdarījis; viņš mani mierināja un lika man paļauties, ka viņš visu darīšot, kas vien būšot viņa spēkos, lai pārliecinātu tiesnešus par manu nevainību.
Drīz nomanīju, ka viņš ir sācis par mani rūpēties, jo mana ieslodzīšana tika ar katru dienu mīkstāka un beidzot dabūju zināt, ka mana lieta atlikta uz nākamām tiesas sēdēm, tas ir, labu laiku uz priekšu.
Pa šo laiku gadījās, ka Kadruss tiešām tika ārzemēs noķerts un atvests atpakaļ uz Franciju. Viņš visu atzinās un izskaidroja, ka viņa sieva pirmā ieperinājusi viņā šīs domas un dzinusi viņu uz slepkavību.