Bertučio apslēpa savu seju rokās, un Monte-Kristo uzlūkoja viņu ilgiem, grūti izskaidrojamiem skatieniem.
Pēc acumirkļa svinīga klusuma teica grāfs melanholiskā balsī:
— Lai mēs cienīgi pabeigtu šo sarunu, Bertučio kungs, sarunu, uz kuru mēs nekad vairs neatgriezīsimies, uzklausiet tos vārdus, ko abats Buzoni bieži mēdza teikt: „Ir divi līdzekļi katrai nelaimei: laiks un klusuciešana." Tagad, Bertučio, atstājiet mani kādu acumirkli vienu šajā dārzā! Tas jūsu krūtīs rada sāpīgas atmiņas, mani tas nomierina. Koki man patīk tikai tad, kad dod man ēnu, un ēna man patīk tāpēc, ka tā pilna parādību un sapņu. Es pirku vienkārši gabaliņu zemes ar dārzu, un nu šī zeme ir pilna parādību, par kurām nav vārds minēts. Es mīlu parādības un esmu pārliecināts, ka mirušie seštūkstoš gados nav tik daudz ļauna izdarījuši, ka dzīvie vienā paša dienā. Ejiet mierīgs iekšā un guliet, Bertučio kungs! Ja jums nāves stundā jūsu biktstēvs nav tik labsirdīgs kā abats Buzoni, tad lieciet mani saukt, ja vēl esmu dzīvs, atradīšu vārdus, kas jūs saldi iemidzinātu miegā, no kura atmostos tikai mūžībā.
Bertučio bijīgi paklanījās Monte-Kristo un aizgāja nopūzdamies.
Monte-Kristo palika viens un pagāja četrus soļus uz priekšu.
— Šeit, pie platānas, — viņš čukstēja, — bedre, kurā bērns tika ielikts, tur mazās durvis, caur kurām ienāk dārzā, tanī kaktā slepenās trepes. Man tas viss nav jāiezīmē savā piezīmju grāmatā, jo šeit manu acu priekšā ir viss plāns.
Un grāfs, vēlreiz izgājis caur dārzu, aizgāja pie saviem ratiem.
Bertučio iesēdās ratos viņam blakus, un rati aizbrauca uz pilsētas pusi.
Vēl tai pašā vakarā grāfs apskatīja savu namu Elizejas laukos no viena gala līdz otram, kā to būtu spējis tikai vīrs, kas jau gadiem šo namu pazinis: ne vienu reizi viņš nemisējās ne durvīs, ne trepēs, kaut gan gāja pa priekšu, tikai Alī pavadīts. Tad viņš deva Bertučio dažas pavēles, kā nams ierīkojams un izdaiļojams, un, pulksteni izvilkdams, teica arābam Alī, kurš uzmanīgi klausījās.
— Pulkstenis ir pusvienpadsmit, Haide ilgi vairs nevar kavēties. Vai franču sievietēm ir dota ziņa?
Alī izstiepa rokas uz skaistās grieķietes istabu pusi, kuras bija tik apslēpti ierīkotas, ka ja tika nolaists kāds aizkars, neviens nebūtu domājis, ka šinī namā atrodas vēl zāle un divas istabas. Alī, rādīdams uz šīm istabām, pacēla trīs kreisās rokas pirkstus, tad uzlika galvu uz rokas un aizvēra acis.
— Ā! — teica Monte-Kristo, saprazdams šo vārdu. — Viņas ir trīs un guļamistabā gaida Haidi?
Alī pamāja ar galvu.
— Haides kundze šovakar būs no ceļa nogurusi un gribēs laikam gulēt, — teica grāfs. — Lai neviena no viņas franču apkalpotājām viņu tāpēc neuzrunā, bet lai viņas tikai apsveic savu jauno kundzi un aiziet. Tu rūpējies par to, ka viņas apkalpotāja grieķiete nerunā ar francūzietēm!
Alī paklanījās.
Drīz arī vārtu sargu dzirdēja uzrunājam; vārti atvērās, un kariete iebrauca pagalmā. Grāfs nonāca lejā; karietes durvis bija jau atvērtas, viņš sniedza roku jaunai sievietei, kura visa bija līdz pat galvai ietinusies zaļā ar zeltu izšūtā zīda mētelī. Jaunā sieviete satvēra roku un noskūpstīja to ar godbijības pilnu sirsnību, un viņi runāja dažus vārdus tanī jaukajā valodā, kurā runāja Homēra varoņi un dievi.
Tad jaunā sieviete, kura bija Monte-Kristo pavadone Itālijā, skaistā grieķiete, devās uz savām istabm, uz kurām Alī viņai rādīja ceļu ar rožu sarkanu lāpu. Grāfs pats devās savā dārza namā, kuru bija izvēlējies sev par dzīvokli.
Pusstundu pēc pusnakts visi uguņi namā bija nodzēsti un visi iedzīvotāji dusēja dziļā miegā, tikai Monte-Kristo vientulīgi domāja savā dārza namā.
VIII
Neaprobežots kredīts
Nākamajā dienā ap pulkstens diviem pēc pusdienas grāfa Monte-Kristo nama priekšā pieturēja viegli rati, kuros bija iejūgti divi grezni angļu zirgi. Ratos sēdēja kāds vīrs zilā frakā un baltā vestē, pie kuras karājās varen smaga zelta ķēde. Viņa mati bija tik biezi un ogļu melni, ka tos varēja gandrīz vai noturēt par neīstiem, tik maz tie saderēja kopā ar zemās, šaurās pieres grumbām, kuras tie nespēja paslēpt. Šis vīrs, kurš bija kādus piecdesmit piecus gadus vecs, kaut gan tas gribēja izlikties, it kā tam būtu tikai četrdesmit gadu, izbāza galvu pa karietes logu un lika, lai viņa zirgu puisis durvju sargam prasa, vai grāfs Monte-Kristo esot mājās.
Pa to laiku šis vīrs ar nekaunībai līdzīgu uzmanību ņēmās pētīt mājas ārpusi, ciktāl tā caur dārzu bija redzama, un sulaiņu livrejas. Viņa mazās actiņas raudzījās viltīgi, un viņa plānās lūpas bija cieti sakniebtas kopā. Šī vīra glūnošā viltība bija arī redzama no viņa platajiem vaigu kauliem un savādi saspiesta galvas veida, caur ko viņa lielās, nearistokrātiskās ausis izrādījās vēl jo plātākas un lielākas un visu izskatu darīja atbaidošu. Lielais pūlis tomēr viņu apbrīnoja greznā pajūga dēļ, viņa lielā dimanta
dēļ, kuru tas valkāja kā krekla pogu, un sarkanās lentas dēļ viņa pogcaurumā.
Zirgu puisis pieklauvēja pie durvju sarga loga un prasīja, vai šeit dzīvojot grāfs Monte-Kristo.
— Viņa ekselence šeit dzīvo, — atbildēja durvju sargs, — bet… — viņš prasīja Alī ar skatienu.
Alī deva atraidošu zīmi.
— Bet? — prasīja zirgupuisis.
— Ekselence nav runājams, — atbildēja durvju sargs.
— Šinī gadījumā te ir mana kunga barona Danglāra vizītkarte. Nododiet to grāfam Monte: Kristo un sakiet, ka mans kungs, braukdams uz kameru, piebrauca šeit, lai jūsu kungu apciemotu!