— Es ar viņa ekselenci nerunāju, — sacīja durvju sargs, — sulainis izpildīs jūsu uzdevumu.
Zirgu puisis atgriezās atpakaļ pie ratiem.
— Nu? — prasīja Danglārs.
Puika, apkaunots par mācību, kuru tas nupat bija dabūjis, atkārtoja savam kungam durvju sarga atbildi.
— Ā! — šis sacīja. — Tad tas ir kāds princis, šis kungs, kurš tiek saukts par ekselenci un ar kuru drīkst runāt tikai viņa kambarsulainis. Nu, lai! Viņam tomēr ir pie manis kredītvēstule, un, kad viņam naudu vajadzēs, tam tomēr būs jārādās.
Un Danglārs atgāzās atpakaļ ratos un uzsauca tik dikti kučieriem, ka varēja sadzirdēt otrā ielas galā:
— Uz tautas vietnieku namu!
Monte-Kristo, kurš jau agrāk zināja par šo apciemojumu, bija uz Danglāru noskatījies pa logu. Viņš novērsās ar riebumu:
— Ak, kāpēc no viņa neglītās ārienes jau senāk nepazinu, kas viņā slēpās.
— Alī! — viņš sauca piezvanīdams.
Alī ienāca.
— Pasauc Bertučio!
Bertučio tūlīt ienāca.
— Vai jūs redzējāt zirgus, kuri nupat bija pie manām durvīm? — grāfs prasīja.
— Protams, ekselence, viņi bija sevišķi skaisti.
— Kā tas nākas, — prasīja Monte-Kristo, uzacis savilcis, — ka Parīzē kādam vēl ir gandrīz vai skaistāki zirgi par manējiem, kad es gribēju, ka man visā Francijā būtu tie skaistākie zirgi?
Alī nobālis nokāra galvu.
— Tā nav tava vaina, labais Alī, — grāfs viņam sacīja maigā balsī arā- biski. — Tu par angļu zirgiem nekā nezini.
Alī seja atkal noskaidrojās.
— Grāfa kungs, — sacīja Bertučio, — tie zirgi, par kuriem ir runa, nebija dabūjami.
Monte-Kristo paraustīja plecus.
— Jūs zināt, pārvaldnieka kungs, — viņš sacīja, — ka tam, kas var aizmaksāt, viss ir dabūjams.
— Danglāra kungs par viņiem bija maksājis sešpadsmit tūkstošas franku.
— Nu tad vajag viņam piesolīt divreiz lielāku summu. Viņš ir baņķieris, un baņķieris nelaidīs garām nevienu gadījumu, kur tas kādu kapitālu var divkārt pavairot.
— Vai grāfa kungs runā nopietni? — prasīja Bertučio.
Monte-Kristo uzlūkoja viņu, brīnīdamies par tādu jautājumu?
— Šovakar, — viņš teica, — man ir nolūks izbraukt un es gribētu, ka šie zirgi ar jauniem iejūgiem būtu maniem ratiem priekšā!
Bertučio paklanījās un gāja; pie durvīm viņš apstājās.
— Cikos ekselence grib izbraukt? — viņš prasīja.
— Pulkstens piecos, — atbildēja Monte-Kristo.
— Daru ekselenci uzmanīgu, ka pulkstenis ir jau divi, — viņš iedrošinājās piebilst.
— To es zinu, — atbildēja Monte-Kristo vienaldzīgi un pagriezās pret Alī.
— Liec cienījamai Haides kundzei visus zirgus vest priekšā, lai tā pati izraugās, kādi viņai patīk, un apjautājies, vai tā kopā ar mani grib ēst pusdienas! Atpakaļ nākot, pasauc sulaini!
Alī bija tik tikko izgājis, kad ienāca sulainis.
— Batistena kungs, — sacīja grāfs, — jūs tagad vienu gadu esat man kalpojis. Tik daudz laika man vajag, lai savus ļaudis izmēģinātu; esmu ar jums apmierināts.
Batistens paklanījās.
— Tagad vēl ir jautājums: vai jūs ar mani esat mierā?
— Ak, grāfa kungs! — Batistens viņu pārtrauca.
— Uzklausiet mani, — grāfs turpināja, - jūs gada alga ir piecdesmit tūkstoši franku, tik daudz pelna krietns oficieris, kurš ik dienas liek savu dzīvību uz spēli; jūs ēdat pie laba galda, par ko jūs neskaitāms pulks jūsu darba biedru apskauž, pats būdams sulainis, jūs tiekat zemāku sulaiņu apkalpots. Bez jūsu piecdesmit tūkstoš frankiem jūs vēl tikpat daudz ik gadu piezodziet klāt no dažādiem iepirkumiem.
— Ak, ekselence!
— Par to es nebūt nesūdzos, Batistena kungs, es tikai visu atgādinu, lai jūs redzētu, ka jūs citur labāku vietu par šo nedabūsit. Es savus ļaudis nesitu un nelamāju, piedodu maldīšanos, tikai ne palaidnību. Esmu bagāts diezgan, lai dabūtu zināt visu, ko gribu zināt, un esmu ļoti ziņkārīgs, to jums saku jau iepriekš. Ja dabūtu zināt, ka jūs par mani kaut kur būtu runājis un manu izturēšanos pētījis un apspriedis, tad jūs būtu uz vietas atlaists. Es savus ļaudis brīdinu iepriekš tikai vienu reizi, jūs tagad esat brīdināts, jūs varat iet.
Batistens paklanījās un pagāja trīs vai četrus soļus uz durvīm.
— Pagaidiet, — grāfs sacīja, — aizmirsu jums sacīt, ka ik gadu saviem ļaudīm atlieku katram zināmu summu. Ja kādu atlaižu, tad tas, protams, savu daļu zaudē un tā tiek uz citiem izdalīta, kuri to mantos pēc manas nāves. Jūs esat gadu pie manis, pamats jūsu mantai ir likts, no jums ir atkarīgs, vai tā vairosies.
Šie vārdi, kuri tika runāti Alī klātbūtnē, kurš jau bija atgriezies, uz Batistenu atstāja savādu iespaidu.
— Pūlēšos, cik spēdams izpildīt ekselences vēlēšanos un ņemšu sev par paraugu Alī kungu.
— To nebūt nevajag, — vēsi atbildēja grāfs, — Alī bez viņa labajām īpašībām ir arī daudz kļūdu. Viņš ieņem izņēmuma stāvokli, viņš nedabū nekādu algu, jo viņš nav mans sulainis, bet mans vergs, mans suns. Ja viņš savu pienākumu neizpildītu, es viņu vis nedzītu projām, bet nosistu.
Batistens ieplēta acis.
— Vai jūs par to šaubāties? — prasīja Monte-Kristo.
Un viņš sacīja Alī arābiski tos pašus vārdus, kurus viņš Batistenam bija teicis franciski.
Alī uzklausīja, pasmaidīja, tuvojās savam kungam, nometās ceļos un godbijīgi skūpstīja viņa roku.
Batistens lūkojās gluži apmulsis.
Grāfs deva zīmi, lai tas viņu atstātu, tad tas kopā ar Alī iegāja kabinetā, kur tie ilgi sarunājās.
Pulkstens piecos grāfs piezvanīja.
Ienāca nama pārvaldnieks.
— Zirgus! • — pavēlēja Monte-Kristo.
— Ir jau iejūgti, ekselence, — atbildēja Bertučio. — Vai es grāfa kungu pavadīšu?
— Nē, tikai kučieris, Alī un Batistens.
Grāfs nokāpa lejā un ieraudzīja savu ratu priekšā tos pašus zirgus, kurus tas šorīt bija apbrīnojis Danglāra ratu priekšā.