— Ekselence, — piebilda Bertučio, — man bija pūles zirgus dabūt, un viņi ir ļoti dārgi.
— Vai tāpēc tie ir mazāk skaisti? — sacīja grāfs, plecus paraustīdams.
— Ja cienījamais kungs ir mierā, tad viss ir labi, — sacīja Bertučio. — Uz kurieni ekselence pavēl?
— Uz Antēnas šoseju pie barona Danglāra!
— Pag, maestro Bertučio, — sacīja grāfs, vēl atgriezdamies, — es gribētu lauku muižu jūras tuvumā, Normandijā, tur vajadzētu būt tuvumā mazai ostai vai līcim, tā ka mans kuģis var piebraukt klāt. Kuģim jābūt arvien gatavam doties jūrā, lai tā būtu diena vai nakts, kad tikai man iepatīkas. Apklausieties pie notāriem pēc tādas muižas un, ja tāda atrodas, tad pērciet!
— Ekselence var uz mani paļauties.
Grāfs tagad ielēca ratos, kuri pēc neilga laika pieturēja baņķiera mājas
priekšā.
Danglārs nupat atradās kā priekšsēdētājs kādā sapulcē, kur tika spriests par jaunu dzelzceļa būvi, kad tam tika pieteikts grāfs Monte-Kristo. Sēde arī jau bija gandrīz vai pabeigta.
Pie grāfa vārda Danglārs piecēlās.
— Mani kungi, — viņš sacīja saviem kolēģiem, kuri visi bija vai nu vienas, vai otras kameras cienījami locekļi, — atvainojiet, ka jūs atstāju, bet iedomājieties, ka Tomsona un Frenča firma Romā man ieteic kādu grāfu Monte-Kristo un atver tam pie manis neaprobežotu kredītu. Tas ir vislielākais joks, kādu mani ārzemju korespondenti sev jebkad atļāvušies. Jūs varat saprast, ka esmu ziņkārīgs; šorīt agri piebraucu pie šā tā dēvētā grāfa. Ja viņš patiesi būtu grāfs, tad viņš nebūtu tik bagāts. Cienījamais kungs nebija runājams. Ko jūs par to sakāt? Vai tā nav kņaza izturēšanās, kādu viņš atļaujas? Viņa māja Elizejas laukos (par kuru viņš, kā uzzināju, tūliņ skaidrā naudā samaksājis pirkdams) arī izskatās ļoti grezna. Bet neaprobežots kredīts, — Danglārs turpināja, nejauki smiedamies, — uzliek baņķieriem lielus pienākumus. Es ļoti kāroju šo vīru redzēt. Mani Romas biedri, man liekas, grib ar mani dzīt jokus, bet, kas pēdējais smejas, smejas visgardāk.
Ar šiem vārdiem, kurus Danglārs izrunāja ar lielu patosu, viņš atvadījās no saviem viesiem un devās uz balto, ar zeltu iztapsēto zāli, par kuru runāja visā Atēnas šosejā.
Uz šo zāli viņš bija licis vest viesi, lai tam no paša sākuma iedzītu bijību. Grāfs aplūkoja dažas veclaiku gleznas, kuras Danglāram bija tikušas pārdotas kā oriģināli, kaut gan tās bija tikai kopijas.
Danglāram ienākot, grāfs strauji pagriezās.
Danglārs nevērīgi pameta ar galvu un deva grāfam zīmi atsēsties kādā krēslā, kurš bija veidots no zeltīta koka un apvilkts ar zeltu cauraustu atlasu.
Grāfs apsēdās.
— Man ir tas gods redzēt Monte-Kristo kungu?
— Un man, — atbildēja grāfs, — ir gods redzēt baronu Danglāra kungu, Goda Leģiona bruņinieku un tautas vietnieku nama locekli?
Monte-Kristo atkārtoja visus titulus, kurus tas bija atradis uz Danglāra vizītkartes.
— Atvainojiet, mans kungs, ka jūs tūlīt neuzrunāju ar titulu, ar kādu jūs man bijāt pieteikts. Bet mēs dzīvojam, kā jūs zināt, tautas valdības laikā, un es esmu tautas interešu aizstāvētājs.
— Vai tādā ziņā, ka jūs pats sevi saucat par baronu, bet citu nesaucat par grāfu?
— A, man pašam tas neko nenozīmē, mans kungs, — nevērīgi atteica Danglārs. — Viņi mani ir iecēluši par baronu un par Goda Leģiona bruņinieku dažu nopelnu dēļ, bet…
— Bet jūs no saviem tituliem esat atsacījies kā pirms jums Monmo- ransi un Lafajets? Jauks piemērs, mans kungs.
— • Ne gluži tā, — nokaunējies atbildēja Danglārs, — piemēram, sulaiņu dēļ… jūs saprotat…
— Tātad jūs saviem ļaudīm esat cienījams barona kungs, žurnālistiem — Danglāra kungs un vēlētājiem — pilsonis. Pie konstitucionālas valdības tāda vārdu izvēle ir ļoti ērta. To es saprotu ļoti labi.
Danglārs sakoda zobus, viņš redzēja, ka šādā sarunā viņam bija jāpaliek zaudētājam, tāpēc viņš mēģināja pāriet uz citu sarunu.
— Grāfa kungs, — viņš teica paklanīdamies, — uz jūsu vārda no Tomsona un Frenča firmas esmu saņēmis paziņojumu.
— Priecājos, barona kungs. Jūs man atļausit sevi tā saukt, kā jūsu ļaudis jūs sauc; tas ir tāds nelāgs ieradums, kurš man vēl palicis no tām zemēm, kur baroni vēl kaut ko nozīmē, tāpēc ka tur vairs netiek iecelti jauni. Par to priecājos, es saku, tāpēc ka man vairs nebūs tā lieta jāizdara pašam. Jūs teicāt, ka esat saņēmis paziņojumu?
— Jā, — atbildēja Danglārs, — bet man jums jāatzīstas, ka es to neizprotu.
— Kā tā?
— Es jau biju pie jums piebraucis, lai dabūtu kādu paskaidrojumu.
— Te es esmu, barona kungs, lūdzu, prasiet vien!
— Šī vēstule, — atbildēja Danglārs, — grāfam Monte-Kristo kungam manā firmā izdod neaprobežotu kredītu.
— Labi, barona kungs, kas jums tur liekas tik nesaprotams?
— Nekas, grāfa kungs, tikai vārds „neaprobežotu"…
— Nu jā! Vai tas nav franciski?.. Jūs saprotat, tie ir Anglijas vācieši, kas to raksta.
— Tas nav nekas, grāfa kungs, pret izteicienu man nav nekā ko iebilst, bet ne gluži tā ir ar aprēķinu.
— Vai tad Tomsona un Frenča firma, pēc jūsu domām, nebūtu visai droša, barona kungs? — prasīja grāfs ar visnaivāko izskatu pasaulē. — Hm! Tas man nebūtu visai patīkami, jo man tur ir noguldīta visai ievērojama summa.
— Ak! Pilnīgi droša, — atbildēja Danglārs ar gandrīz vai nicinošu smaidu. — Bet no firmas stāvokļa vārds „neaprobežots" ir tāds šaubīgs…
— Vai tāpēc, ka tas ir neaprobežots? — prasīja grāfs.
— Tā ir, grāfa kungs, to gribēju sacīt, un, par ko jāšaubās, no tā jāatturas, māca gudri ļaudis.
— Tas nozīmē, — atbildēja Monte-Kristo, — ka, ja Tomsona un Frenča firma grib izdarīt muļķības, Danglāra firma tās priekšzīmei nesekos.