— Kā tā, grāfa kungs?
— Nu, tas taču gaiši saprotams, Tomsona un Frenča firma savu veikalu vada bez aprobežojuma, barons Danglāra kungs savam veikalam turpretim ir novilcis robežu; viņš ir gudrs vīrs, kā viņš pats saka.
— Mans kungs, — baņķieris atbildēja augstprātīgi, — manu kasi vēl neviens nav aprēķinājis.
— Nu, — atbildēja Monte-Kristo, — tad liekas es būšu pirmais, kas to darīs.
— Kas jums to saka?
— Jūs taču prasāt paskaidrojumus, barona kungs, un tāpēc neviļus jāsāk šaubīties…
Danglārs kodīja lūpas. Jau otrreiz viņš no šā vīra lika pārvarēts un šoreiz pats savā arodā. Izsmejošā pieklājība, kuru viņš izrādīja, jau līdzinājās nekaunībai.
Monte-Kristo turpretim smaidīja ar visnevainīgāko izskatu.
— Mans kungs, — sacīja Danglārs pēc īsas klusuciešanas, — es ceru, jūs mani sapratīsit, ja es jūs lūdzu pašam noteikt to summu, kuru jūs no manis gribat saņemt.
— Bet, barona kungs, — atbildēja Monte-Kristo, apņemdamies ne soli neatkāpties, — kad uz jūsu banku liku sev izrakstīt neaprobežotu kredītu, tad to darīju tāpēc, ka nevarēju noteikt, kādu summu man īsti vajadzēs.
Tagad baņķieris cerēja, pienācis acumirklis, kad tas varēja izrādīt savu pārsvaru; viņš atgāzās atpakaļ krēslā un sacīja ar rupju, augstprātīgu smīnu:
— Ak, mans kungs, nebaidaties nemaz izsacīt savu vēlēšanos, jūs pārliecināsities, ka Danglāra veikals, lai gan tas nosaka robežas, tomēr spēj apmierināt vistālākos prasījumus, un ja tas ari būtu miljons, kuru jūs gribat prasīt.
— Ko jūs sacījāt? — prasīja Monte-Kristo.
— Es sacīju: ja tas ari būtu pat vesels miljons, — atbildēja Danglārs, ar aušīgu lielību katru zilbi uzsvērdams.
— Un ko lai es ar miljonu iesāku? — atbildēja grāfs. — Tu, mīļais Dieviņ! Barona kungs, ja te būtu runa par miljonu… tāda nieka dēļ es taču nebūtu licis izrakstīt uz jūsu firmu neaprobežotu kredītu. Miljonu! To es nēsāju klāt arvien savā portfelī.
Un Monte-Kristo izvilka no krūšu kabatas divas zīmes, katru uz pieci simti tūkstošiem franku, izmaksājamas uzrādītājam.
Danglārs bija ne tik vien pārspēts, bet pilnīgi gar zemi notriekts. Viņam uznāca reibonis, un it kā nesajēgdams viņš Uzlūkoja Monte-Kristo ar stingām, glāžainām acīm.
— Nu, atzīstieties vien, — Monte-Kristo nežēlīgi turpināja, — jūs Tomsona un Frenča firmai neuzticaies! Viss kas jau var gadīties! Tādam gadījumam esmu apdrošinājies. Te būs vēl divas līdzīgas vēstules kā tā, kuru jūs saņēmāt: viena no Aršteina un Eskola firmas Vīnē baronam fon Rotšildam un otra no Ričarda un Blenda firmas Londonā pie Lafita kunga. Sakiet vienu vārdu, barona kungs, un es jūs atsvabināšu no visa nemiera un stādīšos priekšā šīm abām firmām!
Danglāram bija auksti sviedri uz pieres, un drebēdams viņš paņēma vāciešu un angļu vēstules, kuras grāfs viņam sniedza ar pirkstu galiem^ un ņēmās tik ilgi pētīt abus parakstus, ka grāfs būtu juties apvainots, ja baņķiera stāvoklis nebūtu bijis tik nožēlojams.
— Ak, grāfa kungs, tie ir gan trīs paraksti, kuri sver miljonus, — sacīja Danglārs pieceldamies, it kā gribētu locīties zelta varai, kura personificēta šinī vīrā.
— Trīs neaprobežotas kredītvēstules pie mūsu trim vislielākajām bankām! Piedodiet man, grāfa kungs, es nemaz vairs nešaubos, bet toties jo vairāk esmu izbrīnījies.
— Ak! Kā nu tāda firma kā jūsējā var par to brīnīties! — sacīja Monte-Kristo ar izmeklētu pieklājību. — Jūs varat man naudu sūtīt, vai ne?
— Jums tikai jāpavēl, grāfa kungs.
— Nu tad! — atbildēja Monte-Kristo. — Tagad, kad mēs saprotamies, jo mēs taču saprotamies, vai ne?
Danglārs piekrizdams pamāja ar galvu.
— Un jums pret mani vairs nav neuzticības?
— Ak, grāfa kungs, man tāda nekad nav bijusi.
— Nē; jūs vēlējāties tikai pierādījumu, vairāk neko. Nu, labi, — viņš turpināja, — tagad, kad mēs saprotamies un jums pret mani vairs nav neuzticības, mēs noteiksim arī summas lielumu: pirmajā gadā apmēram seši miljoni.
— Seši miljoni!.. Labi! — Danglārs izdvesa no aizžņaugta kakla.
— Ja man vajadzēs vairāk, — Monte-Kristo vienaldzīgi turpināja, — es paziņošu, bet es domāju Francijā palikt tikai vienu gadu, un šim gadam man ar to pietiks… bet es redzēšu… Esiet tik labs un piesūtiet man rīt priekšpusdienā piecsimt tūkstošus franku! Līdz divpadsmitiem būšu mājās un, ja ātrāk iziešu, savam mājas pārvaldniekam atstāšu kvīti.
— Rīt priekšpusdienā nauda jums tiks piesūtīta, grāfa kungs, — sacīja Danglārs, — vai jūs to vēlaties zeltā, bankas zīmēs vai sudrabā?
— Zeltā un bankas zīmēs, vienādās daļās, ja drīkstu to lūgt.
Grāfs piecēlās.
— Man jums jāatzīstas, grāfa kungs, — sacīja Danglārs, — domāju, ka pazīstu visus lielos bagātniekus Eiropā, bet jūsu mantas stāvoklis, kurš liekas neizmērojams, man ir pilnīgi svešs. Tas gan liekas tikai jaunākā laikā nodibināts?
— Nē, barona kungs, — atbildēja Monte-Kristo, — tas ir ļoti vecs; tas ir mantojums no ģimenes uz ģimeni, kurš netika līdz šim aizskarts un kuru procenti tagad ir trīskārtīgi pavairojuši. Tikai pirms dažiem gadiem beidzās testamenta atstājēja noliktais laiks un es to saņēmu mantojumā, tāpēc ir itin dabīgi, ka jūs par to vēl nekā nezinājāt, bez tam jūs to drīzā laikā labāk pazīsit.
Šos vārdus grāfs pavadīja ar tiem spocīgajiem smaidiem, kuri jau uz Fransu d'Epinē bija atstājuši tik šausmīgu iespaidu.
— Ar jūsu gaumi un jūsu nolūkiem,, grāfa kungs, — Danglārs turpināja, — jūs Parīzē spīdēsit ar tādu greznumu, ka mēs, mazie miljonāri, tiksim pavisam aptumšoti. Bet,-tā kā jūs esat mākslas cienītājs, — jo, kad es ienācu, jūs apskatījāt manas gleznas, — tad es jūs lūdzu apskatīt manu gleznu galeriju; tur visas ir vecas gleznas, visi oriģināli, kuri man par tādiem tikuši ieteikti; modernās gleznas nemīlu.