— Jums taisnība, baron kungs, jo modernajām gleznām visām ir viena vaina — tām vēl nav bijis laika vecām palikt.
— Varu jums parādīt dažas Torvaldsena, Bartolini un Kanovas statujas, tikai sveši mākslinieki vien, no frančiem, kā redzat, es nekā neturu.
— Jums ir pilnas tiesības būt pret viņiem netaisnam, barona kungs, jo tie ir tikai jūsu tautieši.
— To visu mēs aiztaupīsim vēlākam laikam, kad būsim tuvāk pazīstami.
Šodien, ja jūs atļaujat, es jūs iepazīstināšu ar baronesi Danglāra kundzi. Atvainojiet manu skubu, grāfa kungs, bet tāds klients kā jūs, pieder gandrīz vai pie ģimenes.
Monte-Kristo paklanījās par zīmi, ka viņš pieņem godu, kuru finansu virs viņam piedāvā.
Danglārs pazvanīja; uz sliekšņa parādījās sulainis pārspīlēti greznā livrejā.
— Vai baroneses kundze ir mājās? — prasīja Danglārs.
— Jā, cienījamais kungs.
— Vai viņa ir viena pati?
— Nē, cienījamai kundzei ir viesi.
— Jums taču nebūs nekas pretim, grāfa kungs?
— Nebūt ne.
— Un kādi viesi cienījamai kundzei ir, vai Debrē kungs? — prasīja Danglārs ar tādu naivumu, ka Monte-Kristo, kurš par šo sakaru jau bija ievācis ziņas, bija iekšķīgi jāsmejas.
— Jā, cienījamais kungs, — atbildēja sulainis.
Danglārs pameta ar galvu un sacīja Monte-Kristo:
— Lisjēns Debrē ir mūsu mājas vecs draugs, iekšlietu ministra sekretārs.
— Man jau bija gods ar Debrē kungu iepazīties.
— Kur tad? — prasīja Danglārs izbrīnījies.
— Pie Morserfa kunga.
— Tad jūs mazo vikontu arī jau pazīstat?
— Mēs iepazināmies Romā karnēvāla laikā.
— Ak jā, — sacīja Danglārs, — es par to dzirdēju. Vai tur nenotika arī tāds savāds gadījums ar laupītājiem un brīnišķīga izglābšana? Es domāju, viņš manai sievai un meitai pēc savas pārbraukšanas no Itālijas par to stāstīja.
— Baroneses kundze sagaida cienījamos kungus, — sacīja sulainis, kurš bija atnācis atpakaļ,
— Es eju pa priekšu un rādu jums ceļu, — sacīja Danglārs paklanīdamies.
— Un man ir tas gods sekot, — atbildēja Monte-Kristo.
IX
Ābolaini
Barons veda grāfu caur veselu rindu grezni un ar labu gaumi mēbelētu un izrotātu istabu uz baroneses Danglāras buduāru, mazu, astoņstūrainu istabu, kura bija iztapsēta ar rožainu atlasu, kas pārvilkts ar baltu mus- līnu. Antīku atzveltņu krēsli šinī buduārā bija apsisti ar antīkiem audumiem un koka daļas bija apzeltītas. Durvis bija greznotas ar ainavām Bušē gaumē, bez tam vēl bija divas pasteļgleznas medaljona veidā, un visas pārējās mēbeles bija piemērotas skaistās istabas iekārtojumam, tā kā šī mazā istaba bija vienīgā, kurai visā lielajā pilī bija savs īpatnējs raksturs. Šo istabu nebija skāris plāns, kuru bija izstrādājis Danglārs ar savu namdari, pirmo un slaveno ķeizara laikmeta arhitektu; to bija ierīkojusi vienīgi baronese pati un Lisjēns Debrē.
Danglārs šo istabu uzlūkoja ar zināmu nicinājumu, bet arī viņš pats šurp netika citādi ielaists kā vien tad, kad atveda sev līdzi kādu viesi. Tātad patiesībā ne Danglārs bija tas, kas priekšā stādīja, bet viņš pats tika priekšā stādīts, un vai nu laipni, vai nelaipni uzņemts, lūkojoties pēc tā, vai viesa seja baronesei patika, vai arī ne.
Danglāra kundze, kura, nelūkojoties uz saviem trīsdesmit sešiem gadiem, bija vēl ievērojami skaista, sēdēja pie sava pianīno, grezni izgriezta meistardarba, kamēr Lisjēns Debrē, pie darba galda sēdēdams, šķirstīja kādu albumu.
Lisjēns jau bija paspējis baronesei pastāstīt par grāfu Monte-Kristo. Mēs jau minējām, cik dzīvu iespaidu grāfs bija atstājis uz Albēra brokastu dalībniekiem; šis iespaids Debrē, kurš citkārt nemēdza būt tik sevišķi jūtīgs, nebija vēl izzudis, par to liecināja tās ziņas, kādas viņš sniedza baronesei par Monte-Kristo.
Šie jaunie Debrē nostāsti bija vēl pavairojuši baroneses ziņkārību, kuru jau bija modinājis Albērs Morserfs ar ceļojuma atmiņām. Baronese tātad uzņēma savu laulāto draugu ar smaidu, kādu viņš reti bija redzējis. Grāfam Monte-Kristo uz apsveicinājumu viņa atbildēja ar ceremoniālu, bet daiļu palocīšanos.
— Baroneses kundze, — teica Danglārs, — atļaujiet man jums priekšā stādīt grāfu Monte-Kristo kungu, kuru man mans veikala biedrs Romā ļoti ieteicis. Man vajag teikt vienu vārdu, un viņš kļūs par visu Parīzes skaistuļu mīluli: viņš atnācis mūsu pilsētā ar nolūku šeit pavadīt vienu gadu un šinī gadā nodzīvot sešus miljonus franku; tas apsola veselu virkni balles, dinejas, itālisku nakšu, kurās grāfa kungs, es ccru, neaizmirsīs mūs ielūgt, tāpat kā mēs neaizmirsīsim viņu uzaicināt uz mūsu mazajiem, „neievērojamajiem" svētkiem.
Kaut gan šāda priekšā stādīšana bija diezgan neveikla, tomēr baronese ar manāmu interesi paskatījās uz viesi, jo tas apstāklis, ka kāds vīrs nāk uz Parīzi ar nolūku izdot gandrīz vai karalisku mantību, bija ievērojams sava retuma dēļ.
— Un kad jūs esat šeit ieradies, grāfa kungs? — jautāja baronese.
— Vakarrīt, cienījamā kundze.
— Un jūs ierodaties šeit pēc savas paražas, nākdams no pasaules gala?
— Šoreiz tikai no Kadiksas, cienījamā kundze.
— Ak, jūs nākat nejaukā gadskārtā, vismaz Parīzei, jo nav vairs ne balles, ne viesības. Itāliešu opera ir Londonā, franču opera ir visur, tikai ne Parīzē, franču teātra nav nekur, kā jūs zināt. Paliek tikai nelaimīgās zirgu skriešanās. Vai jūs liksit saviem zirgiem līdzi sacensties, grāf?
— Cienījamā kundze, — atbildēja Monte-Kristo, — es darīšu visu ko vien Parīzē mēdz darīt, kad tikai man būs laime atrast personu, kas mani iepazīstina ar franču paražām.