— Vai jūs esat zirgu mīļotājs, grāfa kungs?
— Vienu daļu savas dzīves esmu pavadījis austrumos, baroneses kundze, un austrumnieki, kā jūs zināt, ciena pasaulē tikai divas lietas: zirgu cēlumu un sieviešu skaistumu.
— Ak, grāfa kungs, — piebilda baronese, — jūs varējāt būt tik galants un sievietes minēt pirmajā vietā.
— Jūs redzat, cienījamā kundze, ka man bija taisnība, kad vēlējos sev mentoru, kas mani iepazīstinātu ar franču paradumiem.
Šinī acumirklī ienāca baroneses kambarmeita, kura viņai pateica dažus vārdus ausī.
Danglāra kundze nobālēja.
— Nevar' būt! — viņa iesaucās.
— Es jums teicu tikai patiesību, cienījamā kundze, — atteica kambarmeita.
Danglāra kundze aši pievērsās savam vīram.
— Vai tā ir taisnība? — viņa jautāja.
— Kas tad, madamel — teica Danglārs, redzami uzbudināts.
— Ko šī meita man teica?..
— Viņa teica: kad mans kučieris gribējis manus zirgus jūgt ekipāžā, viņš zirgus nav stallī atradis. Ko tas nozīmē, es jums prasu!
— Kundze, — atbildēja Danglārs, — uzklausiet!
— Ak, es klausos, mans kungs, — teica aizkaitinātā baronese, — jo esmu ziņkārīga, ko jūs man sacīsit. Es šos kungus lūgšu būt par tienešiem starp mums abiem, un es ar to iesākšu, ka izskaidrošu viņiem būtību. Mani kungi, baronam Danglāram stallī ir desmit zirgi, no kuriem divi pieder man, skaisti kustoņi, visskaistākie visā Parīzē; jūs viņus pazīstat, Debrē kungs, manus ābolainus. Nu, tai pašā mirklī, kad Vilfora kundze lūdz manu ekipāžu un es viņai to apsolu, lai viņa rītu varētu braukt uz Buloņas mežiņu, zirgi ir pazuduši. Danglāra kungs būs varējis nopelnīt apmēram tūkstoš franku un būs viņus pārdevis. Ak, mans Dievs! Kas par nejauku cilvēku sugu ir šie spekulanti!
— Mana kundze, — viņu pārtrauca Danglārs, — tie zirgi jums bija pārāk nemierīgi, traki, viņi ir tik tikko četrus gadus veci, es aizvien briesmīgi baidījos par jums.
— Ā, barona kungs, — atteica Danglāra kundze, — jūs itin labi zināt, ka man jau mēnesi ir visizveicīgākais kučieris visā Parīzē, ja vien jūs neesat kučieri pārdevis līdz ar zirgiem.
— Mīļā draudzene, — teica barons, — ea pagādāšu jums citus, ja vien būs iespējams, vēl skaistākus zirgus, bet tikai mierīgākus, klusus zirgus, kuri man nedarītu tādas bažas jūsu veselības dēļ.
Baronese tikai paraustīja plecus, ar vislielāko nicināšanu pavīpsnādama.
Danglārs izlikās nepamanījis šo ne visai draudzīgo laulātās draudzenes izturēšanos un teica Monte-Kristo:
— Tiešām es nožēloju, grāfa kungs, ka neesmu agrāk ar jums iepazinies, jūs tagad ierīkojat savu namu?
— Jā, — teica grāfs.
— Es jums labprāt tos zirgus būtu piedāvājis. Iedomājaties, ka es viņus atdevu gandrīz vai par pusvelti; bet, kā es jums jau sacīju, es gribēju no viņiem tikt vaļā, jo viņi mani baidīja; tie zirgi der tikai jaunam vīrietim.
— Es jums pateicos, barona kungs, — atbildēja grāfs, — es šorīt pirku zirgus, ļoti brangus, un aizmaksāju ne visai dārgi. Še, palūkojaties, Debrē kungs, jūs jau gan esat zirgu pazinējs!
Kamēr Debrē piegāja pie loga, Danglārs tuvojās savai sievai.
— Iedomājieties jel, — viņš teica gluži klusi, — man par šiem zirgiem tika solīta gluži nedzirdēta cena. Nezinu, kas ir tas nerrs, kas ar tādiem
milzu soļiem pats steidzas pret! savam bankrotam un, šorīt pie manis atsūtīja savu nama pārvaldnieku; bet galvenais ir tas, ka es uz šiem zirgiem nopelnīju sešpadsmit tūkstošus franku. Nedusmojieties nu vairs uz mani, no peļņas došu jums četrus un Eiženijai divus tūkstošus franku.
Danglāra kundze tikai nicinoši palūkojās uz savu vīru.
— Ak, mans Dievs! — iesaucās Debrē.
— Kas tad nu ir? — jautāja baronese.
— Es nealojos, tie ir jūsu zirgi, jūsu pašas zirgi, grāfa ekipāžā iejūgti!
— Mani ābolaini! — sauca Danglāra kundze un metās pie loga.
— Tiešām, tie ir viņi! — viņa teica.
Danglārs stāvēja kā pērkona satriekts.
— Vai tas var būt? — teica Monte-Kristo, izlikdamies ļoti izbrīnījies.
— Tas ir gluži neticami! — stostījās Danglārs.
Baronese teica dažus vārdus Debrē ausī. Pēc tam Debrē piegāja pie grāfa un viņam klusi jautāja:
— Baronese liek jums jautāt, par cik jūs no viņas vīra esat atpircis viņas zirgus.
— Ak, es to skaidri nezinu, — teica grāfs, — tas ir pārsteigums no mana nama pārvaldnieka puses, kurš zina, ka es ļoti mīlu skaistus zirgus, un liekas, tie man ir maksājuši trīsdesmit tūkstošus franku.
Debrē paziņoja baronesei grāfa atbildi.
Danglārs bija tik bāls un tik uztraukts, ka grāfs izlikās it kā viņu nožēlojam.
— Redzat nu, — viņš teica, — cik nepateicīgas ir sievas; jūsu gādība par jūsu kundzes veselību nav viņu necik aizkustinājusi; nepateicīgas — nav vēl īstais vārds, es gribēju teikt — ārprātīgas. Bet ko tur darīt, cilvēki mīl aizvien to, kas ir bīstams, un visvienkāršākais līdzeklis, barona kungs, to jūs man varat ticēt, ir aizvien tas, ka sievām ļauj vaļu; ja tad viņas lauž kaklus, tad neviens cits nav vainīgs kā vien pašas.
Danglārs, kurš juta, ka tuvojas nepatīkams skats, nekā neatbildēja, jo baroneses uzacis bija sarauktas kā Jupiteram un solīja negaisu. Debrē, kurš to nomanīja, sameloja, ka tam esot kāds steidzams darbs, — kāds nu ministrijās var būt steidzams darbs, kur nekad darba nav, — un aizgāja. Monte-Kristo, kurš, ilgāk paliekot, baidījās pazaudēt labo stāvokli, kādu cerēja iegūt, atvadījās no Danglāra kundzes un arī aizgāja, atstādams baronu viņa sievas dusmām par upuri.
„Labi!" grāfs nodomāja, lejā nokāpdams. „Esmu panācis, ko gribēju, šā nama miers ir manās rokās, un ar reizi es iegūšu nama kunga un kundzes sirdi…"
Divas stundas vēlāk Danglāra kundze saņēma no grāfa Monte-Kristo visai laipnu vēstuli, kurā viņš tai izskaidroja, ka ne par ko nevēlētos iesākt savu gaitu Parīzes augstākajā sabiedrībā ar to, ka skaistu kundzi ievedu izmisumā; viņš tāpēc lūdzot pieņemt zirgus atpakaļ. Zirgi bija tanī pašā iejūgā, bet katrā rozetē pie ausīm grāfs bija licis ielikt iemauktos pa dimantam.