Arī Danglārs pats dabūja no viņa vēstuli. Grāfs lūdza viņu pēc atļaujas parādīt baronesei šo miljonāra uzmanību un lūdza viņu atvainot šo zirgu orientālisko atpakaļsūtīšanu.
Vēl tai pašā vakarā grāfs ar Alī devās uz Oteilu.
Nākamajā dienā ap pulkstens trijiem grāfa kabinetā ienāca Alī, atsaukts ar zvana vienreizēju piesišanu.
— Alī, — teica grāfs, — tu bieži esi lielījies, ka esot ļoti izveicīgs laso sviešanā.
Alī pamāja ar galvu un lepni saslējās.
— Labi!.. Tātad tu varētu ar laso palīdzību noturēt uz vietas vērsi?
Alī pamāja ar galvu.
— Un tīģeri?
Alī izrādīja to pašu piekrišanas zīmi.
— Un lauvu?
Alī ar roku it kā svieda laso un rūca tā, kā lauva rūc.
— Labi! Es saprotu, — teica grāfs, — tu gribi teikt, ka esi lauvu medījis.
Alī stāvēja kā uzvarētājs.
— Bet vai tu varētu noturēt divus trakojošus zirgus, kad viņi skrien pilnos auļos?
Alī pasmaidīja.
— Nu, labi! Tad klausies! — teica Monte-Kristo. — Tūdaļ šeit garām brauks ekipāža, kuras priekšā būs aizjūgti divi ābolaini, tie paši, kuri man bija vakar. Un ja tu pats arī tiec samīdīts, tev vajag ekipāžu manu durvju priekšā noturēt.
Alī nokāpa lejā, izgāja uz ielas un durvju priekšā pārvilka pār ielu svītru; tad viņš atkal atnāca un parādīja grāfam, kurš visu laiku bija viņu uzlūkojis, šo svītru.
Grāfs viņam lēni uzsita uz pleca, tā bija viņa paraža pateikties, tad nūbietis mierīgi nostājās pie ielas stūra un kūpināja savu čibuku, kamēr Monte-Kristo viņam vairs nepiegrieza nekādu vērību.
Tomēr ap pulkstens pieciem, tas ir, ap to laiku, kad karietei vajadzēja braukt, varēja nomanīt, ka grāfs gandrīz vai kļūst nepacietīgs. Kādā istabā,
kuras logi bija uz ielas pusi, viņš staigāja šurpu turpu, palaikam klausījās vērīgi un tuvojās logam, caur kuru viņš redzēja Alī mierīgi sēžam un smēķējam.
Piepeši bija dzirdama tāla ratu rībēšana, kas zibens ātrumā tuvojās, tad kļuva redzama kariete, kuras zirgus kučieris velti pūlējās saturēt; zirgi trakoja briesmīgā skriešanā, putas šļākdami.
Ratos sēdēja jauna sieviete un turēja apskautu gadus septiņus astoņus vecu zēnu. Viņa no bailēm likās gluži vai samaņu zaudējusi un nespēja ne pakliegt. Tikai vienam akmenim vajadzēja gadīties ratiem pretim, un tie būtu apgāzušies un sašķīduši tūkstoš drupās. Ļaudis palika, briesmu pārņemti, stāvot, neviens neuzdrošinājās mesties ceļā.
Piepeši Alī nolika savu čibuku pie malas, izvilka no kabatas laso cilpu, svieda tā, ka cilpa aptinās zirgam trīsreiz ap priekškājām, un ļāva trīs četrus soļus rauties līdzi straujajiem zirgiem. Bet tad saistītais zirgs klupa, uzkrita dīstelei un salauza to un tādā veidā apturēja arī otru zirgu. Kučieris izmantoja šo acumirkli un nolēca no bukas, bet Alī ar saviem dzelzs pirkstiem bija jau saķēris otru zirgu pie nāsīm, un zirgs, no sāpēm iezvieg- damies, saslējās un tad nokrita zemē blakus pirmajam zirgam.
Tas viss bija noticis tik strauji, ka braucēji nedabūja ne atjēgties.
No grāfa Monte-Kristo nama tikmēr bija izsteigušies laukā vairāki sulaiņi, un arī pats grāfs tanī acumirklī, kad kučieris atvēra karietes durvis, paņēma aiz rokas iekšā sēdošo dāmu, kura ar vienu roku bija pieķērusies pre sēdekļa, ar otru turēja savu dēlu, pacēla viņu un ienesa salonā, kur atsēdināja viņu uz dīvāna līdzās viņas zēnam.
— Nebaidieties vairs nekā, cienījamā kundze, — grāfs teica, — jūs esat glābta.
Sieviete atmodās no ģīboņa un rādīja atbildes vietā uz savu dēlu ar skatienu, kas bija vairāk nozīmīgs nekā skaļa lūgšana.
Bērns vēl bija paģībis.
— Es jūs saprotu, cienījamā kundze, — grāfs teica, izmeklēdams, vai bērns nav ievainots, — bet jūs varat pilnīgi nomierināties, viņam nekas nav noticis, tikai no bailēm viņš ir paģībis un drīz vien atjēgsies.
— Ak, mans kungs, — iesaucās māte, — vai jūs to tikai nesakāt tādēļ, lai mani mierinātu? Paskatiet tikai, cik viņš ir bāls! Mans bērns, mans Eduārs! Atbildi jel savai mātei! Ak, mans kungs! Sūtiet pēc ārsta! Visu savu mantu es dodu tam, kas man atdos manu dēlu!
Monte-Kristo piegāja pie galda, atvēra kādu kastīti, izņēma no tās dārgu stikla trauciņu, zelta apkalumā. Tajā iekšā bija asinssarkans šķidrums, no kura viņš vienu vienīgu pilīti uzpilināja uz bērna lūpām.
Zēns, kaut gan arvien vēl bija nāves bālumā, tūdaļ atvēra acis. Mātes prieks bija neaprakstāms un gandrīz jau bezprātīgs.
— Kur es esmu? — viņa iesaucās. — Un kam man jāpateicas par tik lielu laimi pēc tik briesmīga notikuma?
— Jūs, cienījamā kundze, — atbildēja Monte-Kristo, — esat pie vīra, kurš sevi uzskata par ļoti laimīgu, ka viņam izdevās no jums novērst briesmas.
— Ak, sasodītā ziņkārība, — teica kundze, — visa Parīze runāja par baroneses skaistajiem zirgiem, un es biju tik neapdomīga, ka gribēju ar tiem pabraukāties.
— Kā? — iesaucās grāfs ar labi liekuļotu izbrīnu. — Vai tie zirgi piederēja baronesei?
— Jā, mans kungs, vai jūs viņu pazīstat?
— Danglāra kundzi?.. Man ir tas gods, un nu es priecājos divkārt, ka novērsu no jums briesmas, kurās jūs bijāt nonākusi ar šiem zirgiem; jo es esmu tas, uz kuru jānoveļ vaina par visām nelaimēm. Es vakar šos zirgus biju no barona nopircis, bet tā kā netīši biju par liecinieku, cik ļoti baronesei zirgu bija žēl, es tos nosūtīju viņai atpakaļ līdz ar lūgumu pieņemt tos no manām rokām.
— A, tad jau jūs esat grāfs Monte-Kristo, par kuru man Hermīne vakar tik daudz stāstīja.