— Jā, cienījamā kundze, — atbildēja grāfs.
— Un es, mans kungs, esmu Eloīza de Vilfora.
Grāfs paklanījās kā cilvēks, kurš dzird izrunājam viņam gluži svešu vārdu.
— Ak, cik pateicīgs būs de Vilfora kungs, — turpināja Eloīza, — jo jūs esat glābis mūsu abu dzīvības, viņam dēlu un sievu. Tiešām, bez jūsu augstsirdīgā sulaiņa šis mīļotais bērns un es būtu bijuši beigti.
— A, cienījamā kundze! Es pats vēl nodrebu, kad iedomājos briesmīgo kritienu, kas jums draudēja.
— Ak, es ceru, jūs man atļausit, — teica de Vilfora kundze, — ka es cienīgi atalgoju šā krietnā vīra uzupurēšanos.
— Cienījamā kundze, — atbildēja Monte-Kristo, — nesamaitājiet manu Alī, lūdzu jūs, ne ar uzslavu, ne ar algām; nevēlos, ka viņš pie tā pierastu. Alī ir mans vergs; jums dzīvību glābdams, viņš tikai kalpoja man, un man kalpot ir viņa pienākums.
— Bet viņš taču savu dzīvību pakļāva briesmām? — teica Vilfora kundze, kuru pārsteidza šī kundziskā runa.
— Šā Alī dzīvību esmu es glābis, cienījamā kundze, — atbildēja Monte-Kristo, — tātad viņa pieder vienīgi un tikai man.
Vilfora kundze klusēja, pārdomādama par to viru, kurš tūdaļ pirmā acumirkli bija atstājis uz viņu tādu dziļu iespaidu.
Pa īso klusuciešanas laiku grāfa bija varējis aplūkot bērnu, kura vaigu māte apklāja ar skūpstiem. Bērns augumā bija mazs un kalsns, ar sarkan- matu bērnu balto plutu, kamēr uz viņa pleciem nolaidās biezas, melnas matu cirtas, kas, vīdamās ap pieri un vaigiem, likās vēl pavairojam acu dzīvo spulgošanu, no kurām spīdēja ļauprātība un agri samaitāta sirds. Viņa mute, kuras bālums tik tikko bija izzudis, bija plata, bet lūpas plānas; šā astoņgadīgā zēna vaibsti likās piederam zēnam, kurš ir vismaz divpadsmit gadu vecs. Zēns, tiklīdz atjēdzās, tā rupji izrāvās no mātes rokām un pieskrēja pie kārbiņas, no kuras grāfs bija izņēmis stikla trauciņu ar dzīvinošo eliksīru.
— Neaizskar to, mans draugs! — grāfs teica zēnam. — Šie šķidrumi ir bīstami ne vien dzerot, bet arī tikai paostot.
De Vilfora kundze nobālēdama atvilka savu dēlu atpakaļ, bet kad viņas bažas bija apklusušas, viņa uzmeta ašu, bet uzmanīgu skatienu kārbiņai, ko grāfs likās bija pamanījis.
Šai mirklī istabā ienāca Alī.
Vilfora kundze priecīgi iesaucās un, pievilkdama dēlu sev tuvāk, teica:
— Eduār, vai tu redzi šo melno vīru, tas bija ļoti dūšīgs, jo viņš, savu dzīvību netaupīdams, noturēja trakos zirgus un mūs izglāba no briesmām. Pateicies viņam, jo bez viņa mēs tagad laikam nebūtu vairs dzīvi!
Bērns nicinoši uzmeta lūpas, aizgrieza galvu projām uz citu pusi un teica:
— Viņš ir pārāk nejauks.
Grāfs pasmējās, it kā zēns būtu izpildījis viņa cerības; de Vilfora kundze turpat norāja dēlu, bet tik mēreni, ka 2an-2aks Ruso gan nebūtu bijis apmierināts.
— Palūk, — teica grāfs Alī arābiski, — šī kundze lūdz savu dēlu, lai tev pateicas, ka tu esi viņiem dzīvību glābis, un bērns atteica, ka tu esot pārāk nejauks.
Alī pagrieza savu gudro seju un vienu mirkli ziņkārīgi uzlūkoja bērnu, bet viegls trīcējums viņa nāsīs rādīja grāfam, ka arābs sirdī jūtas dziļi ievainots.
— Vai jūs aizvien dzīvojat šeit, grāfa kungs? — jautāja Vilfora kundze, paceldamās, lai ietu.
— Nē, cienijamā kundze, — atbildēja grāfs, — šeit man ir tikai pagaidu nometne, kuru es sev nopirku; es dzīvoju Elizejas laukos 30. Bet jūs, kā redzu, pilnīgi esat atkal atspirgusi un vēlaties braukt mājās. Tūliņ tiks iejūgti ļaunie zirgi, kuri lika jums izciest tik daudz baiļu, un Alī, šim nejaukajam nēģerim, — grāfs pasmaidīja, pagriezdamies pret zēnu, — būs tas gods jūs aizvest uz mājām, kamēr jūsu kučieris šeit veiks vajadzīgo karietes remontu. Tiklīdz kariete būs gatava, es to aizsūtīšu Danglāra kundzei.
— Bet kā lai es atkal braucu ar tiem trakajiem zirgiem? — iemeta starpā Vilfora kundze. — To es nemaz neiedrošinos.
— Ā! Jūs redzēsit, cienījamā kundze, — atteica Monte-Kristo, — zirgi Alī rokās būs rāmi kā jēri.
Tiešām, Alī bija izgājis un tuvojās zirgiem, kurus tagad varēja tikai ar lielām pūlēm dabūt uz kājām. Viņš ar mazu, aromātiskām esencēm pic- mērktu sūkli ieberza zirgiem nāsis un deniņus, kamēr zirgi beigās, sprauslādami un pie visām miesām trīsēdami, piecēlās. Tad Alī lika iejūgt zirgus vieglos grāfa ratos un aizbrauca lēni apkārt kādu gabaliņu, tā kā ļaudis, kuri bija salasījušies lielā barā, nevarēja vien beigt brīnīties. Nu arī de Vilfora kundze nebaidījās sēsties iekšā, un Alī aizveda viņu uz tās dzīvokli uz Sentonorē priekšpilsētu.
Tiklīdz viņa bija pārbraukusi un izstāstījusi par notikumu, viņa tūdaļ sēdās un uzrakstīja Danglāra kundzei sekojošu vēstuli:
„Mīļā Hermīne!
Nupat mani ar dēlu brīnišķā kārtā glāba tas pats grāfs Monte-Kristo, par kuru mēs vakar vakarā tik daudz runājām un kuru es necerēju šodien redzēt. Vakar Jūs man par viņu stāstījāt ar tādu sajūsmu, ka es nevarēju atturēties, par viņu nesmējusies; bet šodien es atrodu Jūsu sajūsmu vēl par daudz vāju tādam vīram. Jūsu zirgi sāka trakot Ranelagā un būtu visādā ziņā manu mīļo Eduāru un mani sadragājuši pret kādu koku vai kādu nama stūri, ja kāds arābs, nūbietis vai nēģeris, ar vārdu sakot, kāds melns cilvēks, kas ir grāfa dienestā, nebūtu pēc viņa pavēles, kā man šķiet, meties zirgiem pretim un, savu dzīvību nesaudzējot, nebūtu viņus satņrējis; ir gluži brīnums, kā tas viņam izdevās. Nu piesteidzās klāt pats grāfs, izcēla mūs no pussadragātajiem ratiem, ienesa savā namā un atdzīvināja manu dēlu. Viņa paša ekipāžā es tagad aemu nokļuvusi mājās, Jūsu ekipāžu viņš rīt jums nosūtīs. Jūsu zirgi pēc šā gadījuma ir kļuvuši ļoti rāmi, it kā nokaunējušies, ka nu kāds cilvēks ir spējis viņus savaldīt. Grāfs liek Jums sacīt, ka divas dienas miera un tikai miežu graudi barībai padarīs viņus atkal tikpat spirgtus, tas ir, briesmīgus, kā līdz šim.