Ardievu, Hermīne! Es Jums nepateicos par savu izbraukšanos; un tomēr, kad īsti pārdomāju, tā būtu nepateicība uz Jums dusmoties Jūsu zirgu untuma dēļ, jo tā man bija gadījums iepazīties ar grāfu Monte- Kristo. Un tad brīnišķīgais svešnieks liekas man, nemaz neminot viņa miljonus, tik ievērojama un pievilcīga problēma, ka es gribu viņu visādā ziņā studēt, un ja man tāpēc vajadzētu vai vēl otru reizi pabraukties ar Jūsu zirgiem.
Eduārs nelaimes gadījumu pārcietis ar apbrīnojamu dūšu. Viņš gan paģība, bet ne reizi neiekliedzās, nedz raudāja. Jūs man atkal pārmetlsit manu aklo mātes mīlestību; bet tiešām šinīs sīkajās, kuslajās miesās ir dzīva dzelzs dvēsele.
Mūsu labā Valentīna daudzreiz sveicina Jūsu mīļo Eiženiju; es Jūs apskauju no visas sirds kā
Jūsu Eloīza de Vilfora.
P.S. Lūkojiet taču kā nebūt iekārtot, ka es ar grāfu Monte-Kristo varētu pie Jums satikties, man visādā ziņā vajag ar viņu redzēties. Es gan esmu Vilfora kungu lūgusi grāfu apciemot un ceru, ka grāfs atbildēs uz apciemojumu."
Tās dienas vakarā par Oteilas notikumu jau bija visur zināms, un tas tika pārrunāts visos salonos. Albērs jau stāstīja par . to savai mātei, Šato- Reno — žokeju klubā, Debrē — ministru salonos, pat Bošāns bija tik uzmanīgs pret grāfu, ka novēlēja šim notikumam divdesmit rindiņas savā avīzē „dažādu notikumu" nodaļā, ar ko viņš pacēla augstsirdīgo svešnieku par visu augstās aristokrātijas dāmu varoni.
Daudzi pazīstami lika pieteikt sevi pie Vilfora kundzes, lai viņiem būtu tiesības vēlāk viņu apciemot un tad no viņas pašas mutes dzirdēt visus sīkākos apstākļus par šo romantisko notikumu.
Vilfora kungs pats paņēma melnu fraku un baltus cimdus, lika saviem sulaiņiem uzvilkt parādes livrejas un kāpa savā ekipāžā, kura vēl tajā pašā vakarā aizripoja uz Elizejas laukiem un apstājās 30. nama priekšā.
X
Ideoloģija
Ja Monte-Kristo būtu mazliet vairāk pazinis Parīzi, viņš būtu varējis apsvērt un ievērot visā tā nozīmīgumā šo soli, kuru de Vilfors, karaliskais prokurors, nāca viņam pretim.
Karaliskais prokurors de Vilfors bija aizvien labi ieredzēts pils galmā, vai nu karalis piederēja pie vienas, vai otras cilts, vai nu valdošais ministrs bija mācīts virs, vai liberāls, vai konservatīvs; slava kā par teicamu lietpratēju bija par viņu jau sen izplatījusies tieši tāpēc, ka viņš bija pratis noturēties savā vietā pie visādiem valdniekiem; daži viņu pabalstīja' ar lielu sparu, bet neviens viņu nemīlēja, šo prokuroru. Viņa salons, kurā viesus saņēma jaunā sieva un astoņpadsmit gadus vecā meita no pirmās laulības, bija viens no pirmajiem Parīzē, tāpēc ka te aizvien valdīja vecu tradīciju un aizspriedumu pielūgšana un stingra veclaiku formu un etiķešu reliģija. Vēsa pieklājība, neaprobežota padevība visiem valdības priekšrakstiem, lai tie būtu pareizi vai ne, dziļa nicināšana pret visām teorijām un teorētiķiem, sevišķi jauniem, nesatricināms ienaids pret ideologiem, jauninātājiem, prātotājiem, tie bija tie pamati, uz kuriem dibinājās visa prokurora ārējā un iekšējā dzīve, bel viņš nejuta, ka šie pamati satrunējuši un ka šī dzīve bez satura un nevienam nevajadzīga, cilvēkiem kaitīga.
Šis karaliskais prokurors kā jau palaikam bija arī diplomāts, viņš zināja daudz noslēpumu, un tāpēc daudzi nevarēja bez viņa iztikt un no viņa baidījās; bez tam jau prokurors ar savu slepeno, gandrīz vai neaprobežoti varu, pret kuru reti kad varēja ko izdarīt, ar savu tuvo sakaru ar policiju un žandarmēriju varēja arī daudziem palīdzēt viņu mērķu sasniegšanai.
Vispār karaliskais prokurors reti gāja ciemos un reti pieņēma viesus. Šos pienākumus viņš atstāja izpildīt savai sievai; ļaudis domāja, ka prokurors pārāk daudz apkrauts ar lieliem un svarīgiem darbiem, patiesībā darba nemaz nebija, ja viņš pats sev nesarīkoja darbu dažādu mērķu sasniegšanai. Viņš to darīja tikai ar gudru aprēķinu, sekodams teikumam: „Cieni pats sevi, un arī citi tevi cienīs, izliecies par svarīgu personu, un tevi turēs par tādu," — un tāds teikums mūsu dienās arī atnes daudz vairāk peļņas nekā sengrieķu mācība «Pazīsti pats sevi!", kura tagad tiek samainīta pret daudz vieglāku un ienesīgāku metodi — mācīties pazīt citus.
Saviem draugiem tāds prokurors Vilfors bija varens palīgs un apsargātājs, saviem ienaidniekiem — mēms, bel nikns pretinieks, vienaldzīgajiem — dzīvs likuma paragrāfs. Augstprātīga izturēšanās, vienaldzīga seja, noguris, bel nekaunīgi jautājošs skatiens — tāds bija tas vīrs, kas bija pratis izlocīties un pa vējam grozīties pa četru revolūciju laiku.
De Viiforam bija tā slava, ka viņš visneikdienišķīgākais cilvēks visā Francijā; viņš ik gadus sarīkoja vienu balli, kurā viņš saviem viesiem parādījās tikai ceturtdaļstundu, tas ir, četrreiz īsāku laiku nekā pats karalis, kurš savās ballēs mēdz palikt veselu stundu. Vilforu nekad neredzēja ne teātrī, ne koncertā, ne kaut kādā atklātā sarīkojumā; dažureiz, bet ļoti reti, viņš nospēlēja partiju vista, un tad visi rūpējās par to, ka viņam būtu cienīgi līdzspēlētāji — kaut kāds sūtnis, kāds ercbīskaps, kāds prezidents vai kāda atraitne hercogiene.
Tas bija tas vīrs, kura goda kariete tagad bija piebraukusi pie grāfa Monte-Kristo durvīm.
Sulainis pieteica de Vilfora kungu tanī acumirklī, kad grāfs, pārliecies pār lielu galdu, kādā kartē apzīmēja ceļu no Pēterpils uz Ķīnu.
Karaliskais prokurors ienāca grāfa salonā ar tiem pašiem svarīgajiem, smagajiem soļiem, kādiem viņš mēdza parādīties tiesas zālē. Viņš bija aizvien vēl tas pats vīrs, kādu mēs to pazinām Marseļā kā prokurora biedru; daba pie viņa visu to laiku nebija nekā mainījusi, tikai vecums bija atstājis savas pēdas. Citkārt slaiks un bāls, viņš bija tagad kalsnējs un izdzeltējis. Viņa citkārt iedubušās acis tagad bija it kā gluži tukšas, un zelta brilles tik tuvu bija pie acu ābola, ka izlikās — pilnīgi piederēja pie sejas. Izņemot baltu kaklautiņu, viss viņa uzvalks bija melns, un šo bēdīgo krāsu pārtrauca tikai šaura, sarkana lentīte pogas caurumā, kas izskatījās it kā ar sarenīti uzvilkta asins svītriņa.