Lai cik ļoti Monte-Kristo prata savaldīties, tomēr viņš nevarēja atturēties uzlūkot prokuroru ar manāmu ziņkārību. Prokurors turpretī, pēc paraduma un amata neuzticīgs, nebūt negribēja šo augstsirdīgo svešinieku, kā viņu jau vispār mēdza saukāt, ieskaitīt par kaut ko citu kā vien kādu blēdi vai pat no kādas zemes padzītu noziedznieku, nebūt ne pāvesta ieceltu grāfu vai kādu princi, vai pasakainu sultānu.
— Mans kungs, — teica Vilfors tanī asā, kliedzošā balsī, kādā prokurori mēdz teikt savas apsūdzības runas un no kādas viņi nespēj vai pat negrib atturēties arī privātā sarunā, — mans kungs, tas ārkārtējais pakalpojums, kādu jūs izdarījāt manai sievai un manam dēlam, uzliek man pienākumu jums pateikties. Es tātad nāku, lai izpildītu šo pienākumu un apliecinātu jums manu pilnīgu pateicību.
Parastā prokurora augstprātība, šos vārdus izrunājot, nebija necik mazināta, vārdi tika izrunāti asā prokurora balsī; pats runātājs turēja tik stīvu kaklu un plecus, ka tiešām ne velti viņa glaimotāji bija nosaukuši viņu par likuma tēlu.
— Mans kungs, — atbildēja Monte-Kristo ar ledainu vēsumu, — es esmu ļoti laimīgs, ka varēju mātei paglābt viņas dēlu; bet šī mana laime atsvabināja jūs, mans kungs, no pienākuma, kura izpildināšana mani gan pagodina, jo zinu, ka de Vilfora kungs nemēdz izšķiest laipnības pierādījumus, bet kurš tomēr, cik patīkams tas arī nebūtu, nevar man atsvērt mana paša iekšējo prieku par savu darbu.
Vilfors, izbrīnījies par par šo gluži negaidīto teikumu, sarāvās kā zaldāts, kurš jūt uz viņu mērķēto šāvienu, neskatoties uz savām bruņām, un viņa lūpu nicinošā saviebšanās liecināja, ja viņš Monte-Kristo no paša sākuma uzskata par ne visai smalku kavalieri.
Prokurors lūkojās apkārt, meklēdams priekšmetu, ar kuru varētu atsākt pārtraukto sarunu.
Viņš ieraudzīja karti, ar kuru Monte-Kristo bija nodarbojies pirms viņa ienākšanas, un sacīja:
— Jūs nodarbojaties ar ģeogrāfiju, mans kungs? Tās ir patīkamas studijas, it sevišķi jums, kurš, kā saka, ir tik daudz zemes redzējis, cik šinī atlantā ir iezīmētas.
— Jā, mans kungs, — atbildēja Monte-Kristo, — es pie visa cilvēciskā dzimuma mēģinu to, ko jūs mēģināt pie atsevišķiem locekļiem, proti, fizioloģiskas studijas. Es domāju, ka man būs vieglāk no visuma secināt par atsevišķām daļām nekā no daļām par visumu. Bet sēdieties taču, es ļoti lūdzu!
Un Monte-Kristo ar roku norādīja prokuroram uz krēslu, kuru tam pašam vajadzēja sev piebīdīt, kamēr Monte-Kristo atsēdās krēslā, uz kura pirms Vilfora ienākšanas bija ceļos nometies, pārliekdamies pār karti. Monte-Kristo tātad sēdēja ar muguru pret logu, kamēr prokurors — loga gaišumā.
— Ā! jūs filozofējat, — teica Vilfors pēc īsa starpbrīža, kura laikā viņš kā stiprinieks, kurš sastapies ar spēcīgu pretinieku, saņem spēkus. — Bet, mans kungs, goda vārds! Kad man kā jums nebūtu ko darīt, es izvēlētos sev mazāk bēdīgu nodarbošanos.
— Taisnība, mans kungs, — atteica Monte-Kristo, — cilvēks ir nejauks rāpulis tam, kas viņu pētī ar saules mikroskopu; bet jūs apgalvojat, ja nemaldos, ka man neesot ko darīt. Aplūkosim šo jautājumu tuvāk. Vai jūs domājat, ka jums ir darbs, mans kungs? Vai, pareizāk sakot, jūs domājat, ka tas, ko jūs darāt, ir vērts, ka par to runā?
Vilfora izbrīns vēl pavairojās pēc šā otrā uzbrukuma no savādā pretinieka puses; ierēdnim nekad nebija gadījusies tāda spēcīga pretruna.
Karaliskais prokurors gatavojās atbildēt, lai pierādītu sava amata vajadzību, par kuru šeit pirmo reizi šaubījās brīvs cilvēks.
— Mans kungs, — prokurors teica, — jūs esat svešnieks un lielu daļu no sava mūža, kā man liekas, pēc paša izteikumiem esat pavadījis Austrumu zemēs. Jūs varbūt nezināt, ka cilvēciskā taisnība, kura barbariskajās, neizglītotajās zemēs iet tik aši, pie mums ir savā darbā gudra un apdomīgi visu izsver?
— Varbūt, mans kungs, varbūt! Tas ir tas pcde cJaudo pie romiešiem, ar sasietām kājām iet jūsu taisnība. Es to zinu, jo esmu nodarbojies ar visu zemju tiesas kārtību, un man jāatzīstas, ka barbarisku tautu likumi, kuri atzīst gandarīšanu, ļauj taisnību visātrāk panākt.
— Ja gandarīšanas jev atriebšanas likums būtu pieņemts, — teica prokurors, — tad tas mūsu likumu grāmatas padarītu ļoti vienkāršas un tad tiesas ierēdņiem tiešām nebūtu daudz ko darīt, kā jūs sakāt, mans kungs.
— Jā, — atteica Monte-Kristo, — ar laiku likumi tiešām kļus arī vienkāršāki, jo cilvēka gars aizvien cenšas uz vienkāršību, kura ir pilnība.
— Bet šimbrīžam, mans kungs, — atteica prokurors, — vēl pastāv mūsu likumu grāmatas ar saviem paragrāfiem, kuri bieži runā viens otram pretī un kuri ņemti no gailu paradumiem, romiešu likumiem un franču ieražām; visu šo dažādo raibo likumu nosacījumu un to vēstures iemācīšanās prasa daudz pūliņu un stipru atmiņu, lai tos arī vēlāk paturētu prātā.
— Tās ir arī manas domas, mans kungs, un to es arī zināju, tāpat kā citu eiropiešu un austrumnieku tautu likumus, kurus visus tiku pētījis, tomēr nekur neatrazdams taisnību šinīs likumos zemajiem, apspiestajem, nabagajiem, kas nevar paši sev palīdzēties. Tātad jūs redzat, ka man bija tiesības sacīt, ka, salīdzinājumā ar to, ko es esmu šinī ziņā pūlējies, jūs vēl ļoti maz esat pūlējies un mācījies.