— Bet kādā nolūkā tad jūs to visu esat mācījies? — izbrīnījies jautāja Vilfors.
Monte-Kristo pasmaidīja.
— Mans kungs, — viņš teica,' — redzu, ka jūs, neskatoties uz savu slavu kā ārkārtējs, neikdienišķs vīrs, tomēr uzlūkojat visas lietas tikai no zemi materiālistiskā un ikdienišķā vecās sabiedrības viedokļa, vienmēr jautājat pēc peļņas: „Kas man no tā tiks?"
— Paskaidrojiet, mans kungs, tuvāk, ko jūs domājat! — jautāja Vilfors, aizvien vairāk izbrīnīdamies. — Es jūs īsti labi nesaprotu.
— Es domāju, — teica Monte-Kristo, — ka jūs redzat ap sevi un sev priekšā tikai vietu izpildītājus, kuru atestātus izgatavojuši ministri un devuši karaļi, kamēr jūsu skatiens nesniedz līdz vīriem, kas stāv pāri par tiem, kuriem nav amats un ierēdņa vieta, bet ir uzdevums tautu dzīvē; jūsu skats nesniedz līdz tiem lielajiem likumiem, pēc kuriem rit visu tautu dzīve, līdz tiem spēkiem, kuri neredzami darbojas vēsturē, līdz tām kustībām, kuras ir visu citu kustību un pārgrozību pirmcēlonis.
— Ā! — teica Vilfors, izbrīnīdamies vēl vairāk, bet arī pavīpsnādams un domādams, ka viņam darīšana ar kādu fantastu. — Atvainojiet, mans kungs, ka es, jūs uzmeklēdams, necerēju atrast vīru, kura gars un zināšanas ir tik daudz pārākas par visu cilvēku garu. Pie mums, civilizācijas samaitātiem cilvēkiem, nav parasts, ka muižnieki, kuriem bez tam tā kā jums esot milzīga manta, — jūs redzat, ka es tikai atkārtoju to, kas man teikts, bet pats jūs nejautāju pēc tā, — pie mums tātad nav parasts, ka tādi bagātnieki tērē savu laiku ar sociālām domām un filozofiskiem sapņiem, kuri daudz vairāk piestāv tiem, kas nav apbalvoti ar šīs pasaules mantām.
— Ak, mans kungs, — attieca Monte-Kristo, — vai tad jūs esat savu augsto vietu sasaniedzis, nekad nepiedzīvodams kādus izņēmumus? Un vai jūs savu skatienu, kuram tik ļoti nepieciešams ir smalkums un drošas novērošanas spējas, neesat vingrinājis, lai tas pirmā acumirklī atminētu, kāds vīrs stāv jūsu priekšā?
Vai tiesas loceklim nevajadzētu būt ja ne labākajiem likuma iztulkotajiem, asprātīgākam tumšu intrigu atklājējam, tad vismaz siržu pētītājam, kurš māk atrast zeltu, kas katrā dvēselē atrodas mazākā vai lielākā daudzumā?
— Mans kungs, — teica Vilfors, — jūs mani apkaunojat, es vēl nevienu neesmu dzirdējis tā ar mani runājam kā jūs.
— Tas nāk no tā, ka jūs esat aizvien palicis ikdienības lokā un nekad neesat pacēlies augstākās brīvākās sfērās, kurās mājo gari, kas atsvabinājušies no jums parastās kārtības sloga.
— Un vai jūs domājat, ka ir tādi gari, kas spētu atsvabināties no tās dzīves, kādu visi dzīvo, kas spētu pārvarēt vienīgo iespējamo veco kārtību, kura mūžam bijusi un paliks?
— Kāpēc gan nebūt tādiem gariem? Jums ierastā kārtība nav vienīgā, nav mūžam bijusi un arī nepaliks. Atsevišķie gari vieni to nepārvarēs, bet dzīve pārvarēs to, radīs daudz tādu garu, kuri tagad vēl tik reti var celties un atsvabināšanu meklē sevī.
Bet ir arī izņēmumi, kuri ir brīvi arī ārēji, pateicoties gluži sevišķiem apstākļiem.
— Ā! — teica Vilfors. — Labprāt gribētu redzēt tādu garu.
— Jūsu vēlēšanās ir izpildīta, mans kungs.
— A, tad jūs pats…
— Jā, es esmu viens no tiem gariem, mans kungs, un domāju, ka vēl neviens cilvēks nav atradies tādos apstākļos un tādā stāvoklī kā es. Karaļu valstis ir kalnu, upju, paražu un dažādības valodu ierobežotas, — mana valsts ir tik plaša kā visa pasaule, jo neesmu ne itālietis, ne francūzis, ne indietis, ne spānietis, ne amerikānis; esmu pasaules pilsonis, kosmopolīts. Nevienu valsti nevaru saukt par. savu dzimteni. Neviens nezina, kur es esmu dzimis, neviens, — kur miršu. Es pieņemu visu lautu ieražas, runāju visās valodās. Jūs uzskatāt mani par francūzi, vai ne, jo runāju tikpat skaidri franciski, kā jūs. Nu, tad zināt, Alī, mans nūbietis, uzskata mani par arābu; Bertučio, mans nama pārvaldnieks, par itālieti, Haide, mana verdzene, par grieķi. Jūs redzat, ka nevienai zemei nepiederu, ne no vienas valdības neprasu apsardzību, nevienu neieskatu par savu brāli, tātad neviens no tiem šķēršļiem, kas varenos ierobežo un gudros dara apdomīgus, mani nevar apstādināt. Man ir tikai divi pretinieki, kurus ar neatlaidību arī daru sev padevīgus, tie ir: laiks un telpa. Trešais — visbriesmīgākais pretinieks ir mana mirstība. Tā viena vienīgā var manu iesākto gaitu saīsināt, pirms esmu sasniedzis savu mērķi, visu pārējo esmu iepriekš aprēķinājis. Ko ļaudis sauc par likteņa lēkmēm — trūkums, pārmaiņas un visas citas varbūtības iepriekš esmu lūkojis novērst. Cik ilgi vien dzīvoju, aizvien palikšu tas pats; tāpēc saku jpms patiesības, kādas jūs vēl ne no viena neessat dzirdējis, pat ne no karaļiem, jo pat karaļiem jūs esat nepieciešams un citi cilvēki no jums baidās. Kurš gan tik smieklīgi nepilnīgi ierīkotā valstī kā jūsējā nedomātu pie sevis: „Kas var zināt, ka man kādu reizi neiznāk ķibele ar prokuroru!"
— Nu, mans kungs, jūs pats varētu tā padomāt, jo, kad dzīvojat franču robežas, jums jāpakļaujas franču likumiem, — sacīja prokurors.
— Es to zinu, mans kungs, — atbildēja Monte-Kristo, — bel, pirms apmelos kādā zemē, iepazīstos ar tās likumiem. Ar līdzekļiem, kādus es esmu izvēlējies, iepazīstos ar visiem cilvēkiem, ar kuriem man jāsastopas, no kuriem varu ko cerēt vai ko baidīties, un viņus pazīstu, ne acīs viņus neredzējis, vēl pareizāk varbūt nekā viņi paši. Tātad karaliskajam prokuroram, ar kuru man būtu darīšana, lai viņš būtu kas būdams, būtu vairāk jāuzmanās nekā man.
— Vai tas nozīmē to, — vilcinādamies atteica prokurors, — ka ikviens cilvēks, pēc jūsu domām, jo cilvēka daba jau ir nepilnīga, būtu pieļāvis — kaut kādas kļūdas?
— Vai nu pieļāvis kļūdas vai izdarījis noziegumus, — atbildēja Monte- Kristo nevērīgi.