— Un ka jūs viens pats esat pilnīgs? — turpināja Vilfors mazliet trīcošā balsī.
— Nē, nebūt pilnīgs, — atbildēja Monte-Kristo, — bet tikai neievainojams, netverams, tas ir viss. Bet pārtrauksim šo sarunu, mans kungs, ja tā jums nepatīk; man tikpat maz jābaidās no jūsu tiesas un taisnības kā jums no manas viszināšanas.
— Nē, nē, mans kungs, — dzīvi teica Vilfors, bez šaubām, negribēdams izlikties, it kā justos pārspēts. — Nē! Ar savu spīdošo sarunu jūs mani esat pacēlis pār ikdienišķo; mēs netērzējam, bet mēs pārspriežam. Tādā sacensībā var teikt arī nepatīkamas patiesības, tāpēc atļaujiet man jums teikt: mans brāli, jūs padodaties augstprātībai; jūs stāvat pār visiem, bet pār jums stāv vēl kaut kas augstāks — Dievs.
— Augstāk par visu, — Monte-Kristo teica tādā balsī, ka prokurors neviļus nodrebēja, — ir mans lepnums, tas aizķer augstos cilvēkus, kuri aizvien gatavi saslieties kā čūskas pret to, kas paceļas pāri viņiem . Bet es pazemoju savu augstprātību pret likteni, kurš mani izvilcis no zemības un padarījis par to, kas tagad esmu.
— Tad, mans grāfa kungs, es jūs apbrīnoju, — teica prokurors, tagad pirmo reizi sarunā svešniekam, kuru līdz tam bija uzrunājis tikai par „kungu", piešķirdams šo aristokrātisko nosaukumu. — Ja es saku jums, ka jūs tiešām esat spēcīgs, pārvarīgs, netverams un neievainojams, tad jūs varat būt augstprātīgs kā katra valdoša patība. Bet vai jums nav kāda mērķa, pēc kura jūs tiecaties?
— Man ir mērķis, mans kungs.
— Un kāds?
— Arī mani kā katru cilvēku mūžā reizi sātans aizveda uz augstāko kalnu zemes virsū, rādīja man visas pasaules godību un teica man: „Palū- kojies sev apkārt, cilvēka bērns, ko lai tev dodu, ka tu mani pielūgtu?" Es ilgi pārdomāju, jo tiešām — manu sirdi jau sen pārvaldīja godkārība; tad es teicu: „Aizvien esmu dzirdējis runājam par likteni, bet nekad neesmu to redzējis, viņš laikam tik iedomāts; gribu būt liktenis, jo skaistākais, lielākais un cēlākais, ko varu iedomāties, ir tā vara algot un sodīt."
Bet sātans nokāra galvu un nopūtās: „Tu, cilvēk, alojies," viņš teica, „liktenis tiešām ir, tas nav iedoma, bet to nevar redzēt. Viss, ko spēju darīt, ir tas, ka daru tevi par likteņa ieroci." Mūsu līgums tika noslēgts, viņš man būs jāsamaksā varbūt ar savu dvēseli; bet kas par to, ja būtu manā varā to atcelt, es tā nedarītu.
Vilfors uzlūkoja Monte-Kristo ar lielāko izbrīnu.
— Grāfa kungs, — viņš teica, — vai jums ir piederīgie?
— Nē, mans kungs, — atbildēja Monte-Kristo, — es pasaulē esmu gluži viens.
— Jo ļaunāk!
— Kā tā? — jautāja Monte-Kristo.
— Jo tad jūs būtu redzējis skatu, kas spētu pazemot jūsu augstprātību. Jūs baidāties tikai no nāves, jā jūs sakāt?
— Es nesacīju, ka es baidos no nāves, bet tikai viņa vien spēj manu gaitu pārtraukt.
— Un vecums?
— Mans uzdevums būs izpildīts, pirms tieku vecs.
— Un kad jūs prātu zaudētu?
— Es netiku prātu zaudējis, kad man bija diezgan iemeslu. Jūs pazīstat teikumu: „Non bis in idem" — tas ir kriminālistu pamatlikums, pēc kura divas reizes nesoda par vienu noziegumu; otrreiz es nepalikšu ārprātīgs.
— Mans kungs, — atbildēja Vilfors, — ir vēl citas lēkmes, no kurām jābaidās, bez nāves, vecuma un ārprātības, piemēram, trieka, šis zibens spēriens, kurš aizķer jūs, jūs nenosizdams, bel pēc ,kura tomēr jums viss ir beidzies; jūs vēl esat tas pats un tomēr vairs neesat; jūs, kas kā Ariels stāvējāt līdzās eņģeļiem, jūs tagad atgādiniet zvērisko Kalibanau.
Ja jums patiktos mūsu sarunu kādreiz turpināt pie manis, ja jums, grāfa kungs, kādreiz ir prāts atkal uzmeklēt pretinieku, kurš jūs saprot un gaida ga- dījumu jums pretoties sacīkstē, tad atnāciet pie manis un jūs redzēsit manu tēvu Nuartjē de Vilfora kungu, vienu no sparīgākajiem jakobīņiem franču lielās revolūcijas laikā, kurš savā personā savienoja spožāko drošsirdību ar spēcīgāko organizāciju, vīru, kurš gan nebija tā kā jūs visas zemes valstis redzējis, bet palīdzējis vienu no varenākajām sagāzt; viru, kurš beigās tāpat kā jūs domā, ka ir likteņa izredzētais un ierocis.
Nu, mans kungs, vienas mazas asins dzīsliņas pārsprāgšana smadzenēs ir visu iznīcinājusi, ne vienā dienā, ne vienā stundā, bet vienā sekundē.
Vakarā Nuartjē kungs vēl bija vecais jakobīnis, bijušais senators, bijušais karbonārijs, kurš smējās par giljotīnu, lielgabaliem un dunčiem, bīstamais un cienītais Nuartjē, nākamajā rītā bija tikai vairs nabags Nuartjē, triekas ķerts sirmgalvis, atkarīgs no vājākās būtnes mūsu namā — savas dēlameitas Valentīnas; mēms, sastindzis mironis, kurš bez prieka, bet kā ceru, arī bez sāpēm dzīvo tālāk, lai ar laiku pilnīgi izgaistu.
— Ak, mans kungs, — teica Monte-Kristo, — šāds skats nav svešs nedz manām acīm, nedz manam garam: mazliet esmu arī mediķis un ne vienreiz vien esmu meklējis dzīvas dvēseles nedzīvā, tāpat kā dzīvā vielā; bet dvēsele ir palikusi neredzama manām acīm, tāpat kā liktenim, kaut gan tuvu manai sirdij.
Simts domātāju kopš Sokrāta, Senekas, Augustīna un Galla gan prozā, gan dzejā ir rādījuši šo pašu, ko jūs nupat. Es saprotu, ka tēva sāpes var darīt dziļu iespaidu uz dēla garu. Tā kā jūs, mans kungs, esat tik laipns mani uzaicināt, es atnākšu, lai sev par pazemošanu noskatītos šinī briesmīgajā skatā, kas jūsu namu laikam tik ļoti apbēdina.
— ŠI nelaime mūs tiešām dziļi apbēdinātu, ja Dievs nebūtu mums devis bagātīgu gandarījumu.
Pretim šim sirmgalvim, kurš iet sāpīgi lejup, lai atstātu šo dzīvi, mums uzzied divi bērni, kuri dzīvē iestājas; Valentīna, meita no pirmās laulības ar Renē Senmerāna jaunkundzi, un Eduārs, tas zēns, kuram jūs glābāt dzīvību.
— Un pie kāda slēdziena jūs nākat no šā gandarījuma, mans kungs? — jautāja Monte-Kristo.