— Es domāju, mans kungs, — atbildēja Vilfors, — ka mans tēvs, kaislību aizrauts, pieļāvis kļūdas, kuras cilvēciskā taisnība nav spējusi sodīt, bet par kurām atriebjas Dieva taisnība!
Un ka Dievs, kurš gribēja sodīt tikai vainīgo, ir viņu vienu sitis ar slimību.
Monte-Kristo, ārēji smaidīdams, savas sirds dziļumos iekliedzās tā, ka prokurors būtu bēdzis, ja būtu dzirdējis šo briesmīgo kliedzienu.
— Dzīvojiet vesels! — teica prokurors, kurš bija piecēlies, lai ietu. — Es jūs tagad atstāju ar cienības jūtām, kuras jums laikam būtu patīkamākas, ja jūs mani tuvāk pazītu, jo esmu, lai jūs domājat ko domādams, neik- dienišķīgs cilvēks. Vilfora kundzi jūs sev esat ieguvis par mūžīgu draudzeni.
Grāfs Monte-Kristo paklanījās un pavadīja Vilforu līdz grāfa istabas durvīm, no kurienes divi sulaiņi aizvadīja viņu līdz ekipāžai, un atvēra tās durvis.
— Nu, — teica Monte-Kristo, dziļi uzelpodams, kad karaliskais prokurors bija aizgājis, — nu man indes un žults būtu diezgan, un tagad, kad mana sirds no tām ir pārpilna, gribu meklēt pretindi.
Viņš piesita vienu reizi pie pulksteņa un teica Alī, kurš tūdaļ parādījās durvīs:
— Es eju pie cienījamās kundzes. Pēc pusstundas lai mana kariete stāv gatava durvju priekšā!
XI
Haide
Lasītāji atcerēsie jaunos jeb, labāk sakot, vecos pazīstamos, Maksimi- liānu un Jūliju, kuri dzīvoja Melē ielā.
Grāfs cerēja šinī ģimenē pavadīt miera pilnus, laimīgus mirkļus, kuri kā paradīzes gaismas stari atspīdēja tanī peklē, kurā viņš pats no brīva prāta bija devies, un šinīs priekšsajūtās viņa seja it kā apskaidrojās. Alī, redzēdams sava kunga seju starojam priekā, aizlīda projām uz pirkstgaliem, lai grāfu viņa domās netraucētu.
Bija ap pusdienlaiku, un grāfs gribēja vēl vienu stundu pavadīt pie Haides.
Jaunās grieķietes dzīvoklis no grāfa dzīvokļa atradās gluži savrup. Tas bija gluži vai austrumnieku gaumē ierīkots. Grīdas bija izklātas ar biezām turku grīdsegām, sienas apkārtas ar dārgu brokātu, un katrā istabā vienu sienu aizņēma plats dīvāns.
Haidei par apkalpotājām bija trīs francūzietes un viena grieķiete. Trīs francūzietes atradās pirmajā istabā, gatavas paklausīt, tiklīdz atskanēs mazais zelta zvaniņš un grieķu verdzene viņām izsacīs kundzes pavēles. Monte-Kristo viņām bija pavēlējis parādīt Haidei tādu godbijību, it kā tā būtu kāda karaliene.
Jaunā meitene atradās visattālākajā istabā, kādā apaļā buduārā, kuru apgaismoja no griestiem, kur gaisma iespiedās caur rožainu stiklu. Viņa gulēja uz grīdas, uz ziliem, sudrabu cauraustiem spilveniem. Labo roku tā bija aizlikusi aiz galvas, kamēr ar kreiso tā turēja koraļļu stiebru pie lūpām; stiebrā no lokana cilindra plūda smaržīgi tvaiki, kurus tā iezīda ar savu dvašu.
Viņas apģērbs bija tāds, kādu mēdz valkāt Epiras sievietes.
Baltās, ar sarkanām puķēm izšūtām atlasa biksēs, kuras atstāja brīvas divas mazas kājiņas, kuras varētu noturēt par Parosas marmoru, ja tās nebūtu spēlējušās divās sandalēs ar līkiem purngaliem, kas apšūti ar pēr lēm un zeltu.
Virs biksēm tā valkāja svārciņus līdz ceļgaliem ar baltām un zilām strīpām, sudraba apšuvumiem un pērļu pogām un ņieburu, kura sirdsveidīgais izgriezums atstāja kaklu brīvu. Zem krūtīm ņieburs bija aizsprādzēts ar trim dimantiem un ap viduču bija apjozta spilgtu krāsu zīda josta ar garām bārkstīm.
Galvā viņa nēsāja mazu, ar zeltu un pērlēm izšūtu grieķu cepurīti, pie kuras bija piesprausta purpursarkana roze.
Zem cepures plūda ārā biezi, melni mati ar zilganu atspīdumu.
Viņas skaistums bija klasiski grieķiskais visā savā pilnībā: lielas, tumšas acis, samtainiem plakstiņiem apēnotas, marmorbalta piere ar taisnu degunu un korāļu sārtas lūpiņas ar pērļu zobiem.
Un pār šo skaisto radījumu jaunība izlēja visu savu burvību; Haide varēja būt astoņpadsmit līdz deviņpadsmit gadus veca.
Monte-Kristo lika paprasīt, vai viņam atļauts ieiet.
Atbildes vietā Haide deva grieķietei zīmi pacelt durvju aizkarus.
Monte-Kristo viņai tuvojās.
Haide smaidīdama stiepa viņam pretim roku.
— Kāpēc, — viņa prasīja maigi skanošā balsī, kādā mēdz runāt Atēnu meitas, — kāpēc tu lūdz atļauju, kad tu pie manis nāc? Vai tu neesi vairs mans kungs? Vai neesmu vairs tava verdzene?
Monte-Kristo aplūkoja viņu, vēl arvien smaidīdams.
— Haide, — viņš sacīja smaidīdams, — jūs zināt…
— Kāpēc tu nesauc mani vairs par tu kā arvien, — jaunā grieķiete viņu pārtrauca, — vai tad esmu kaut ko noziegusies? Tad tev vajag mani sodīt, bet nevis saukt uz jūs.
— Haide, — atbildēja grāfs, — tu zini, ka mēs esam Francijā un ka tu tāpēc esi brīva.
— Brīva? Kāpēc? — prasīja jaunā meitene.
— Brīva, lai mani atstātu.
— Tevi atstāt!.. Un kādēļ lai es tevi atstātu?
— Es nezinu. Drīz mēs redzēsim lielo pasauli.
— Es negribu nevienu redzēt.
— Un ja tu starp jaunajiem ļaudīm, kurus redzēsi, kādu atrastu, kas tev patīk, tad nebūšu pret tevi tik netaisns…
— Es neesmu neviena skaistāka vīrieša par tevi redzējusi un neesmu neviena mīlējusi kā tevi un savu tēvu.
— Nabaga bērns! — sacīja Monte-Kristo. — Tas ir tāpēc, ka tu tikai ,ar mani un savu tēvu vien esi runājusi.
— Nu, vai tad ir tāda vajadzība, lai es ar citiem runāju? Mans tēvs mani dēvēja par savu prieku, tu mani sauca par savu mīlestību, un jūs abi mani saucat par savu bērnu.
— Vai tu atceries savu tēvu, Haide?
— Viņš ir te un te, — viņa sacīja un rādīja ar pirkstu uz sirdi un acīm.
— Un es, kur es esmu? — smaidīdams prasīja Monte-Kristo.
— Te, — viņa sacīja, — tu esi visur.