Monte-Kristo satvēra viņas rociņu, lai to skūpstītu, bet viņa to atvilka atpaka) un sniedza savu pieri.
— Tagad, Haide, tu zini, ka tu esi brīva. Tu esi kundze un karaliene un vari darīt, kas tev patīk. Ja gribi, paliec mājā, ja gribi, izbrauc; aizjūgs arvien būs tevim gatavs, Alī un Mirto tevi pavadīs. Tikai vienu gan es tev lūdzu.
— Saki!
— Nesaki nevienam ne pušplēsta vārda par savu dzimšanu un pagātni un nekad nemini savu vecāku vārdus!
— Es tev teicu, kungs, ka nevienu neredzēšu.
— Klausies, Haide, Parīzē būdama, tu tā nevarēsi noslēgusies dzīvot. Tev ir jāiepazīstas ar lielpilsētas dzīvi, tāpat kā ar to tu iepazinies Flo- rencē, Milānā un Madridē. Tas tev būs noderīgi, vai tu paliec šeit, vai griezies atpakaļ uz Austrumiem.
Jaunā meitene skatījās uz grāfu ar savām lielajām, mitrajām acīm un sacīja:
— Vai kad mēs atgriežamies atpakaļ Austrumos, tu gribēji sacīt, kungs?
— Jā, mans bērns, — atbildēja Monte-Kristo, — tu gan zini, ka pats no brīvas gribas no tevis nekad nešķiršos. Koks neatstāj ziedu, bet zieds — koku.
— Es tevi nekad neatstāšu, kungs, — sacīja Haide, — jo zinu, ka bez tevis nevaru dzīvot.
— Nabaga bērns! Pēc desmit gadiem es būšu vecs, un tu pēc desmit gadiem būsi vēl itin jauna.
— Manam tēvam bija gara, balta bārda, vai es viņu tāpēc nemīlēju? Viņš man izlikās skaistāks nekā jaunie vīrieši, kurus redzēju.
— Bet saki, kā tu domā, vai tu pie šejienes pieradīsi?
— Vai es tevi redzēšu?
— Katru dienu.
— Nu tad! Ko tu vēl prasi, kungs?
— Es bīstos, ka tev varētu būt garš laiks.
— Nē, kungs, jo rīta domāšu, ka tu drīz nāksi, un vakarā atminēšos, ka tu pie manis biji. Kad esmu viena, arvien nododos atmiņām, redzu lieliskas ainas, brīvus tālumus, kur zilganā miglā paceļas Pinds un Olimps, un man ir sirdī trīs jūtas, ar kurām nekad nevar būt garš laiks: sēras, mīlestība un pateicība.
— Tu esi Epira cienīga meita, Haide, piemīlīga un dzejiska, var redzēt, ka tu esi cēlusies no dievietēm, kuru dzimtene ir tava tēvu zeme. Esi mierīga, mana meita, es gādāšu, ka tava jaunība neaiziet bez baudījumiem, jo, ja tu mani mīli kā savu tēvu, tad es tevi ne mazāk mīlu kā savu bērnu.
— Tu maldies, kungs, jo tā kā mīlu tevi, savu tēvu nemīlu, mana mīlestība uz tevi ir citāda: mans tēvs ir miris, un es vēl dzīvoju, kamēr, ja tu mirtu, es patiesi nedzīvotu.
Grāfs sniedza jaunajai meitenei roku, kuru tā kā arvien spieda pie lūpām.
Tad viņš atvadījās, lai brauktu apciemot Moreļa ģimeni.
XII
Moreļa ģimene
Pēc dažām minūtēm grāfa rati pieturēja pie Melē ielas 7. nama.
Māja nebija liela, bet patīkama, ar baltu ārpusi, apaugusi ar zaļumiem.
Vārtu sargā, kurš atdarīja vārtus, grāfs pazina veco Koklesu, bet tam, kā lasītāji atcerēsies, bija tikai viena acs, un tā pati pa deviņiem gadiem bija kļuvusi tik vāja, ka tas grāfu vairs nepazina.
Ratiem bija jāapbrauc neliels pusriņķis, jo sētas vidū atradās mazs baseins ar zelta un sudraba zivtiņām un vidū ar strūklaku. Par to kaimiņi apskauda Moreļa īpašumu un klusumā to dēvēja par mazo Versaļu.
Mājai bija divi stāvi. Pusi no mājas jaunie ļaudis bija izīrējuši un otru pusi ar dārzu paturējuši sev.
Kad grāfs piebrauca, jaunais Morelis atradās tieši pie dārza vārtiem un smēķēja cigāru.
Batistens nolēca no bukas un prasīja, vai Erbo kungs un kundze un Maksimiliāns Moreļa kungs grāfu pieņemšot.
— Grāfu fon Monte-Kristo! — izsaucās Morelis, savu cigāru aizsviezdams projām un grāfam pretim steigdamies. — Tas tik vēl trūka, ka mēs nepieņemtu! Ak, tūkstoš paldies, mīļais grāfa kungs, ka jūs neesat aizmirsis savu solījumu!
Un jaunais virsnieks tik sirsnīgi spieda grāfam roku, ka par laipnu uzņemšanu nebija ko šaubīties; grāfs tika sagaidīts ar nepacietību un prieku.
— Nāciet, nāciet, — sacīja Maksimiliāns, — es jūs ievedīšu iekšā. Mana māsa atrodas dārzā un izgriež novītušās rozes, un Emanuēls turpat lasa laikrakstus.
Izdzirdusi soļus, jaunā sieva pacēla galvu.
Tā bija mazā Jūlija, kurai jau Tomsona un Frenča pilnvarnieks bija iepriekš teicis, ka tā tikšot par Erbo kundzi. Viņa tagad bija gadus divdesmit piecus veca un attīstījusies piemīlīga.
Svešnieku ieraugot, viņa iekliedzās. Maksimiliāns smaidīja.
— Neliecieties traucēties, māsiņ, — viņš sacīja, — es tev vedu patīkamu viesi, kurš droši vien neņems ļaunā, ka sastapa tevi darba drēbēs.
— Ak, mans kungs! — sacīja Jūlija. — Kā nu mans brālis jūs varēja šurpu vest!.. Penelon! Penelon! — viņa sauca.
Kāds virs nāca tuvāk, cepuri rokā turēdams, pie kam tabaku, kuru sūca, tas samulsis gumzīja no viena vaiga uz otru. Viņa kuplie mati jau sāka sirmot, kamēr viņa tumšā seja un dzīvās acis norādīja uz viņu kā vecu jūrnieku.
— Man liekas, ka jūs mani saucāt, Jūlijas jaunkundze, — viņš sacīja, — te es esmu.
Penelons turējās pie veca paraduma, sava kunga meitu saukt pat Jūlijas jaunkudzi, viņš nevarēja ieradināties viņu dēvēt par Erbo kundzi.
— Penelon, — sacīja Jūlija, — sakiet Emanuēla kungam, kāds mums ir patīkams viesis, kamēr Maksimiliāns kungu vedīs uz salonu!
Tad viņa, pagriezusies pret Monte-Kristo, sacīja:
— Jūs man atjausit uz mirkli aizbēgt, mans kungs, vai ne?
Un, atbildi nenogaidījusi, tā ātri caur kokiem pa kādu sāņu aleju iebēga mājā.
— Ak, mans mīļais Moreļa kungs, — sacīja Monte-Kristo, — ar rūpēm redzu, ka esmu iztraucējis jūsu ģimeni.
— Paskatieties tikai, — sacīja Maksimiliāns smaidīdams, — redziet tur pa logu to vīru, kurš savus rītasvārkus steidz pārmīt ar viesību svārkiem. Var redzēt, ka par jūsu apciemojumu Melē ielā jau ir zināms.
— Man šķiet, jūs esat laimīga ģimene, — sacīja grāfs, vairāk pats savām domām nododamies.