— Ak jā! Par to es galvoju, grāfa kungs, manai māsai un svainim nekā netrūkst, lai tie būtu laimīgi. Viņi abi ir jauni, jautri un ļoti mīl viens otru, un ar saviem divdesmit pieciem tūkstošiem liru, kurus viņu kapitāls tiem atmet kā procentus ik gadus, tie domā, ka tiem būtu Rotšilda bagātības.
— Tas ir ļoti maz, divdesmit pieci tūkstoši liru, — Monte-Kristo sacīja tik mīkstā balsī, ka Morelim sirdī atskanēja it kā tēva balss, — bet jaunie ļautiņi ar to vien nepaliks mierā, viņi kļūs vēl par miljonāriem. Jūsu svaiņa kungs laikam ir advokāts vai ārsts?
— Viņš ir tirgonis, grāfa kungs, un bija uzņēmies vadīt mana nabaga tēva firmu. Moreļa kungs pēc nāves atstāja pieci simti tūkstošu franku, no kuriem es mantoju pusi un māsa pusi, jo mēs divi vien bijām. Viņas vīrs, kuram nebija nekādas citas mantas kā viņa godīgais vārds un krietnā sirds, gribēja tikpat daudz mantas iegūt kā viņa nākamā sieva. Viņš strādāja, kamēr bija iekrājis divi simti piecdesmit tūkstošu franku. Tas notika sešos gados. Bija aizgrābjošs skats redzēt šos abus jaunos, strādīgos ļautiņus, un Marseļā vēl tagad mēdz stāstīt par viņu čaklumu un atsacīšanos. Beidzot kādā dienā Emanuēls ienāca pie savas līgavas, kad tā nupat bija noslēguši savus mēneša rēķinus un aizmaksājusi ļaudīm algu.
„Jūlija," viņš sacīja, „te vēl ir pēdējais simts franku gabāls no mūsu nolemtās summas; tagad mēs varētu mūsu peļņas darbu beigt. Vai tev pietiks ar šo mazumu mūsu nākamajā dzīvē?"
„Nu tad, mīļais, arī mani rēķini ir noslēgti. Viss, ko mums vēl vajadzēja no citiem dabūt, ir kopā, viss, kas'mums bija citiem jāmaksā, ir aizmaksāts. Vilksim svītru zem mūsu rēķiniem un slēgsim kantorus."
Sacīts, darīts! Pulkstenis bija tieši trīs pēc pusdienas. Stundas ceturksni vēlāk atnāca kāds klients, kurš gribēja apdrošināt divus kungus; tīrs atlikums būtu bijis piecdesmit tūkstoši franku.
„Mans kungs," sacīja Emanuēls, „apdrošināšanas dēļ dodaties pie De- lonē kunga, mēs savu veikalu esam slēguši."
„Kopš kura laika?" prasīja izbrīnījies klients.
„Pirms stundas ceturkšņa."
— Un tā notika, grāfa kungs, — Maksimiliāns sacīja smaidīdams, — ka manai māsai un viņas vīram ir tikai divdesmit pieci tūkstoši procentu gadā.
Maksimiliāns bija tik tikko savu stāstu beidzis, kad Emanuēls pienāca ar cepuri rokā un melnā uzvalkā; viņš sveicināja kā vīrs, kurš pazīst viesa vērtību, tad viņš veda grāfu ap puķu dobēm uz istabu.
Salons smaržoja no daudzajām puķēm, kurām tik tikko pietika vietas kādā japāņu vāzē.
Jūlija glītā apģērbā, ar skaisti sakārtotiem matiem viņus sagaidīja pie durvīm.
Putniņi dziedāja būrīšos; platānu un akāciju zari locījās, mazas vēsmiņas vēdināti, gar zilajiem samta durvju aizkariem. Viss šinī skaistajā miteklī izplatīja ap sevi saldu mieru un laimes sajūtu.
Arī uz grāfu šā miera nama apdzīvotāju laimība bija atstājusi iespaidu, jo viņš palika kluss un sapņojošs, gluži aizmirsdamies, ka uz viņu lūkojās un gaidīja no viņa pārtrauktās sarunas turpināšanu.
Viņš beigās pamanīja šo gandrīz jau nepieklājīgo klusuciešanu un tikai ar pūlēm izrāvās no savas sapņošanas.
— Atvainojiet mani, cienījamā kundze, — viņš teica, — par manu aizgrābtību, kura jums gan liekas dīvaina, jo jūs esat pieradusi pie šā miera, šīs laimes, kas man šeit pretī dveš; man turpretim šis miers ir tik neparasts cilvēku sejās, ka es nemaz nevaru atrauties no jūsu triju uzlūkošanas.
— Mēs tiešām esam ļoti laimīgi, grāfa kungs, — atbildēja Jūlija, — bet mēs ilgi esam cietuši, un reti kāds par savu laimi būs tik dārgi samaksājis.
Grāfa vaibstos parādījās ziņkārība.
— Ak! Tā ir ģimenes vēsture, kā Šato-Reno jums šorīt teica. Tai jums, grāfa kungs, kas jūs esat redzējis slavenu nelaimi un pārmērīgus priekus, nebūs nekādas pievilcības, — teica Maksimiliāns. — Visādā ziņā, kā teica mana māsa, mēs esam jutuši ļoti dziļas sāpes, kuras tikai bija ierobežotas mazā redzes lokā.
— Un vai liktenis jums devis, kā jau parasts, pēc bēdām mierinājumu? — jautāja grāfs.
— Jā, grāfa kungs, — atteica Jūlija, — liktenis mums darījis to, ko tas dara tikai saviem izredzētiem: tas mums bēdās sūtījis vienu no saviem eņģeļiem.
Grāfam Monte-Kristo asins sakāpa vaigos, un viņš nokāsējās, lai būtu iemesls pie mutes pielikt kabatas lakatiņu un tā apslēpt savu uztraukumu.
— Tie, kuri gulējuši purpura šūpulī un kuriem nekad nav bijis, ko vēlēties, tie nezina, ko nozīmē laime dzīvot, tāpat kā tie nezina cienīt debesu dzidri, kas nekad nav savu dzīvību veduši briesmās trakojošā jūrā uz nedrošiem dēļiem.
Monte-Kristo piecēlās, un, nevarēdams nekā atbildēt, jo viņa balss trīcēšana būtu nodevusi viņa iekšējo uztraukumu, viņš lieliem soļiem staigāja pa istabu.
— Jūs laikam zobojaties par mūsu greznību istabā, grāfa kungs, — teica Maksimiliāns, kurš ar acīm bija sekojis Monte-Kristo.
— Nē, nē, — tas atteica, ļoti bāls un savas sirds pukstēšanu lūkodams apspiest ar roku, bet ar otru roku norādīdams uz kādu stikla kupolu, zem kura bija rūpīgi noglabāts sarkans naudas maks uz samta spilventiņa. — Es tikai brīnos par šo naudas maku, kurā, kā var redzēt, it kāds papīra gabaliņš un kāds dimants iekšā.
Maksimiliāns atbildēja ar nopietnu sejas izteiksmi un svinīgā balsī:
— Tā ir, grāfa kungs, mūsu ģimenes dārgākā manta.
— Tiešām, šis dimants liekas ļoti skaists, — teica grāfs.
— Ak! Mans brālis nerunā par akmens vērtību, kaut gan arī tā sniedzas līdz apmēram simttūkstoš frankiem: viņš tikai grib sacīt, grāfa kungs, ka tie priekšmeti, kuri tiek uzglabāti šinī naudas makā, ir piemiņas no tā glābējā eņģeļa, par kuru jums tikko minēju, — atteica Jūlija.