— To es nesaprotu un tomēr nevaru par to jautāt, — teica Monte- Kristo, paklanīdamies pret Jūliju. — Atvainojiet mani, es negribu būt uzbāzīgs.
— Ko jūs sakāt, uzbāzīgs? Ak! Grāfa kungs, tieši otrādi, — jūs mūs darāt laimīgus, ka dodat mums iemeslu par šīm lietām runāt! Ja mēs gribēt apslēpt labo darbu, kuram ir sakars ar šo naudas maku, tad mēs viņu neturētu tā visu ļaužu priekšā. Ā! Mēs gribētu viņu darīt zināmu visai pasaulei, lai varbūt mūsu labdara ietrīsēšanās norādītu mums, ka viņš ir mūsu tuvumā.
— Ā, tiešām? — ar pūlēm izrunāja Monte-Kristo.
— Grāfa kungs, — teica Maksimiliāns, noceldams stikla kupolu no maka, — šis maks bija reiz tā vīra rokās, kurš manu tēvu izglāba no bankrota un pašnāvības un mūsu vārdu pasargāja no kauna; tā vira rokās, caur kuru mēs, nabagi, vārgām un asarām nolemtie bērni, tagad varam slavēt savu laimi. Šī vēstule, — Maksimiliāns pasniedza Monte-Kristo no maka izņemto papīra gabaliņu, — šī vēstule tika rakstīta tanī dienā, kad mans tēvs bija izmisumā, un šo dimantu tas vīrs dāvināja manai māsai kā kāzu dāvanu.
Monte-Kristo atšķīra vēstuli un lasīja ar neaprakstāmām laimības jūtām; tā bija mūsu lasītājiem pazīstamā vēstule, kura bija rakstīta Jūlijai un kuru bija parakstījis Sindbads jūras braucējs.
— Un tas vīrs, kas jums izdarīja šo pakalpojumu, jums palika nepazīstams? — jautāja Monte-Kristo.
— Jā, mans kungs, nekad mums nav bijusi laime spiest viņa roku, pār visu šo notikumu ir kāds noslēpums, viss ir ticis it kā burvja rokas vadīts, — atbildēja Maksimiliāns.
— Ā! — bilda Jūlija. — Es vēl neesmu atmetusi visas cerības, ka man kādu reizi izdosies sasniegt šo roku un skūpstīt, kā es tagad skūpstu šo maku, kuru viņa ir aizskārusi. Pirms četriem gadiem Penelons bija Triestā. Penelons, grāfa kungs, ir vecs, krietns jūrnieks, kuru jūs redzējāt ar kapli rokā un kurš ir nomainījis jūrnieka amatu pret dārznieka darbu. Penelons, kā jau teicu, bija Triestā un redzējis jūras krastā kādu angli ar jahtu aizbraucam; šo vīru viņš pazinis, tas bijis tas pats, kurš 1829. gada 5. jūnijā nonācis pie mana tēva un kurš 5. septembrī tai pašā gadā rakstīja man šo vēstuli. Tas visādā ziņā bijis tas pats vīrs, tikai viņš neiedrošinājies to uzrunāt.
— Anglis? — jautāja Monte-Kristo it kā pa sapņiem; katrs Jūlijas skatiens viņu uztrauca. — Anglis, jūs sakāt?
— Jā, anglis, — atbildēja Maksimiliāns, — viņš stādījās priekšā kā bankas nama „Tomsons un Frenčs" pilnvarnieks Romā. Tāpēc jūs, grāfa kungs, redzējāt mani saraujamies, kad jūs brokastīs pie Morserfa kunga minējāt, ka šis nams esot jūsu baņķieris. Dieva dēļ, grāfa kungs, sakiet, vai jūs varbūt neesat pazinis šo angli!
— Bet vai jūs man arī neteicāt, ka Tomsona un Frenča firma Romā esot vienmēr liegusies, ka būtu izdarījusi jums šo pakalpojumu? — jautāja Monte-Kristo.
— Jā.
— Vai tad šis anglis varbūt nebija kāds vīrs, kurš bija pateicību parādā jūsu tēvam par kaut kādu labu darbu, kuru tas pats bija aizmirsis, un nu šo gadījumu izmantoja, lai varētu atkal pakalpot jūsu tēvam? — teica Monte-Kristo.
— Dažos apstākļos, grāfa kungs, var jau pat domāt par brīnumiem.
— Kā to vīru sauca? — jautāja grāfs Monte-Kristo.
— Viņš mums neatstāja nekādu citu vārdu, — teica Jūlija, kura ar lielāko uzmanību skatījās uz grāfu, — kā vien to, kurš šeit parakstīts zem vēstules: Sindbads — jūras braucējs.
— Tas laikam ir tikai pieņemts vārds, — teica grāfs.
Kad Jūlija uzlūkoja viņu vēl uzmanīgāk un asi ieklausījās katrā viņa balss skaņā, viņš vēl piebilda tik vēsi, cik vien varēdams:
— Neatmetīsim vēl cerību viņu atrast.
Vai tas varbūt nav vīrs drusku lielāks un slaikāks augumā nekā es, ar augstu apkakli un no augšas līdz apakšai aizpogāts, aizšņorēts, sajozies un aizvien ar zīmuli rokā?
— Ā! Tad jūs viņu pazīstat? — iesaucās Jūlija ar priekā starojošām acīm.
— Nē, es tikai tā domāju, — atteica Monte-Kristo. — Es pazinu kādu lordu Vilmoru, par kuru stāstīja līdzīgus stāstus.
— Un kurš arī negribēja doties pazīstams.
— Viņš bija savādnieks, kurš neticēja, ka ļaudis varētu būt pateicīgi, — atbildēja Monte-Kristo.
— Ak, mans Dievs! — iesaucās Jūlija, ar paceltām rokām. — Kam tad viņš ticēja, tas nelaimīgais vīrs?
— Vismaz to laiku, kad es viņu pazinu, viņš neticēja pateicībai, — teica Monte-Kristo, kuru šī sirsnīgā balss bija aizgrābusi līdz sirds dziļumiem, — bet pēc tam viņš varbūt ir piedzīvojis kādu gadījumu, kurš viņam pierāda, ka pasaulē ir pateicība.
— Un vai jūs šo vīru pazīstat, grāfa kungs? — jautāja Emanuēls.
— Ak, kad jūs viņu pazīstat, — iesaucās Jūlija, — sakiet, — vai jūs nevarat mūs aizvest pie viņa, mums viņu parādīt, pateikt, kur viņš atrodas?
Saki jel, Maksimiliān, saki jel, Emanuēl, kad mes viņu reiz atradīsim, vai mēs viņam nemācīsim pazīt sirds atmiņu, pateicību?
Monte-Kristo juta, ka asaras viņam sakāpa acīs; viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu.
— Dieva dēļ, grāfa kungs, — teica Maksimiliāns, — ja jūs kaut ko zināt par šo vīru, tad sakiet mums!
— Ak, — atbildēja Monte-Kristo, ar pūlēm savas balss trīsēšanu apspiezdams, — ja lords Vilmors ir jūsu labdaris, tad es domāju, ka jūs nekad viņu neatradīsit. Pirms gadiem diviem trim viņu redzēju Palermo, un tad viņš brauca uz tālākām zemēm, tā kā nopietni šaubos, vai viņš jebkad atgriezīsies.
— Ak, mans kungs, jūs esat nežēlīgs! — iesaucās Jūlija ar bailēm, un asaras parādījās viņas acīš.