— Cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo, — kad lords Vilmors būtu redzējis to, ko es šeit redzu, tad viņš vēl mīlētu dzīvību, jo asaras, kuras rit no jūsu acīm, būtu viņu samierinājušas ar cilvēku dzimumu.
Un viņš sniedza Jūlijai roku, kuru tā satvēra, viņa skatiena un balss skaņas aizgrābta.
— Bet šim lordam Vilmoram, — teica Jūlija, pieķerdamās pēdējai cerībai, — taču bija dzimtene, ģimene, radi, kāds viņu pazina? Vai tad mēs nevarētu?..
— Ak, nejautājiet, cienījamā kundze, — atteica grāfs, — neceliet skaistas gaisa pilis sakarā ar šo vārdu,( kurš man netīšām paspruka! Nē, laikam lords Vilmors nemaz nav tas vīrs, kas jums palīdzējis; es viņu pazinu, viņš bija mans draugs, zināju visus viņa noslēpumus, viņš būtu man arī par šo savu darbu stāstījis.
— Un viņš jums nekā nav sacījis? — jautāja Jūlija.
— Itin nekā, — atteica grāfs.
— Nekad nevienu vārdu, no kura jūs būtu varējis ko noskārst?..
— Nekad.
— Un tomēr jūs nupat domājāt, ka tas varbūt ir viņš.
— Ak, jūs taču saprotat.. Tādos gadījumos tās ir tikai domas, tāpat.
— Mīļā māsa, — teica Maksimiliāns, grāfam izpalīdzēdams, — grāfa kungam ir taisnība. Atminies, ko mūsu labais tēvs tik bieži sacīja, ka tas neesot anglis, kas mums sagādāja šo laimi.
Monte-Kristo iedrebējās.
— Jūsu tēvs jums sacīja, Moreļa kungs?.. — viņš dzīvi iejautājās.
— Mans tēvs, grāfa kungs, šinī darbā redzēja brīnumu. Mans tēvs domāja, ka mūsu labdaris izkāpis no kapa. Ak, kas tā bija par aizgrābjoši, mīļu māņticību, grāfa kungs, un, kaut gan es pats tam neticēju, tomēr sargājos izpostīt šo viņa ticību! Un cik bieži viņš nomoda sapņos par to domāja un gluži klusi izrunāja ļoti mīļa, pazuduša drauga vārdu, un, kad viņš bija gluži tuvu miršanai, kad mūžības tuvums bija viņa garam devis atspīdumu no tā gaišuma, kas izplešas viņpus kapa, tad tās domas, par kurām taču bija šaubījies, kļuva par pārliecību viņa galvā, un pēdējie vārdi, kurus viņš mirstot vēl izrunāja, bija: „Maksimiliān, tas bija Edmons Dantess!"
Grāfa Monte-Kristo bālums, kurš pirms dažām sekundēm bija pavairojies, piepeši kļuva gluži bīstams.
Visas viņa asinis metās uz sirdi, viņš nespēja ne pušplēsta vārda izrunāt: viņš izvilka savu pulksteni, it kā būtu aizmirsis, cik ir laiks, paņēma cepuri, neveikli, steidzīgi paklanījās Jūlijas priekšā, spieda roku Emanuēlam, Maksimiliānam un teica:
— Cienījamā kundze, atļaujiet man šad un tad pie jums atnākt! Es mīlu jūsu namu un esmu jums ļoti pateicīgs par laipno uzņemšanu, jo šī ir pirmā reize pēc ilgiem gadiem, ka pats sevi esmu aizmirsis.
Un lieliem soļiem viņš izgāja no istabas.
— Tas taču ir dīvains cilvēks, šis grāfs Monte-Kristo! — teica Emanuēls.
— Jā, bet es domāju, ka viņam ir zelta sirds, un esmu pārliecināta, ka viņš mūs mīl, — atbildēja Maksimiliāns.
— Un es, — teica Jūlija, — jūtu viņa balsi atskanam manā sirdī, un divas trīs reizes man tā likās, it kā es šo balsi dzirdētu ne pirmo reizi.
XIII
Pirams un Tisbe
Sentonorē priekšpilsētā stiepjas gara rinda dārzu; aiz viena no skaistākajiem šīs ielas namiem bija vecs; nolaists, bet liels un jauks dārzs ar dzelzs skadriņu vārtiem vēl no Ludviķa XVIII laikiem.
Vien daļa no šā dārza nebija apstādīta ar kokiem un noderēja par sakņu dārzu; dēļu siena to atdalīja no otrās puses, kurā skaistu kastaņu koku vidū bija lapene ar akmens soliem, apslēpta pret saules stariem un ļaužu skatieniem.
Kādā siltā pavasara dienā uz šā akmens sola bija nolikta grāmata, saules sargs un rokdarbu groziņš; netālu no sola pie dēļu sienas stāvēja meitene. Caur sienas šķirbām varēja pārredzēt blakus gulošo tukši laukumu.
Dēļu sienai ašiem soļiem tuvojās jauns, slaiks cilvēks, ģērbies vienkāršā audekla blūzē, ar samta cepurīti galvā; tikai viņa rūpīgi koptie mati un bārda negribēja labi saderēt kopā ar šo darbaļaužu uzvalku.
Viņu ieraudzīdama, jaunā meitene sabijās un gribēja steigties projām, bet jaunais vīrietis bija jau viņu pamanījis un iesaucās:
— Nebaidieties, Valentīna, tas esmu es!
Jaunā meitene pienāca tuvāk.
— Ak, mans kungs, — viņa teica, — kāpēc tad jūs šodien nākat tik vēlu? Vai jūs nezināt, ka ir jau pusdienlaiks un ka man vajadzēja daudz diplomātijas, lai izbēgtu no savas mātes, kura uzglūn katram manam solim, manai kambarmeitai, kura man pakaļ vien staigā, un manam brālim, kurš mani moca. Un kas tad tas ir par savādu uzvalku, kuru jūs esat apģērbis un kura dēļ jūs gandrīz vai nebūtu pazinusi?
— Mīļā, Valentīn, — teica jaunais cilvēks, — pateicos jums vispirms par jūsu mīļo norājienu, jo tas man pierāda, — es nedrīkstu to sacīt, — ka jūs mani gaidījāt, bet vismaz par mani domājāt. Jūs gribējāt zināt, kāpēc es nokavējos un kāpēc esmu šādā uzvalkā?
Es ceru jums tā atbildēt, ka jūs mani atvainosit; esmu sev izvēlējies dzīves kārtu…
— Dzīves kārtu… ko jūs ar to gribat teikt, Maksimiliān? Vai tad mēs esam tik laimīgi, ka varam par lietām, kuras mums tik svarīgas, runāt pa jokam?
— Ā! Lai Dievs pas'… — teica jaunais cilvēks, kurā lasītāji būs jau pazinuši Maksimiliānu Moreli, — ka jokotos par to, kas ir visa mana dzīvība; bet man apnicis būt par blandoni, kurš pār sienām un žogiem pāri kāpj, un mani arī ļoti sabaidīja tas, ko jūs man stāstījāt, ka jūsu tēvs varētu mani likt apcietināt kā zagli, kas darītu negodu visai franču armijai. Bez tam jau arī tiešām ir diezgan dīvaini, ka Āfrikas karaspēka kapteinis pastāvīgi ložņā ap šo dārzu, — tātad es tiku par dārznieku un ieģērbos arī man pienācīgā uzvalkā.