— Ak, kāda neprātība! — iesaucās jaunā meitene.
— Es turpretī to uzskatu par gudrāko darbu, kādu jebkad esmu izdarījis, jo tas mums dod pilnu drošību satikties.
— Es nesaprotu, izskaidrojiet tuvāk!
— Es uzmeklēju šā sakņu dārza īpašnieku un iznomāju no viņa dārzu. Es šeit tagad varu sev uzcelt namiņu un turpmāk dzīvot jums tuvākos kaimiņos, divdesmit soļu atstatu. Nu, tad zināt, ka visa šī laimība, par kuru es atdotu desmit gadus no sava mūža, man izmaksā… nu, atminiet, cik?.. Piecsimti franku par gadu, ik ceturksni maksājami. Tātad jūs redzat, ka mums turpmāk nav vairs no kā baidīties. Es šeit esmu savās mājās, varu pie sienas pielikt trepes un pāri lūkoties, un nebaidīties no sargiem, varu jums apliecināt, ka mīlu jūs, ja tikai tas neapvaino jūsu lepnumu, ka to runā vīrs ar pelēku blūzi, vienkāršs dārznieks.
Valentīna priekā iesaucās, bet tad viņa teica bēdīgi, it kā skaudīgs mākonis būtu atkal aizklājis silto saules staru, kas iespīdēja viņas sirdī:
— Ak, Maksimiliān, mēs nu būsim brīvi; mēs Dievu kārdināsim, velti valkāsim savu drošību.
— Kā jūs varat man to teikt, mīļā draudzene, man, kas, kopš es jūs pazīstu, visus savus vēlējumus un domas esmu nodevis jums un jūsu vēlējumiem? Vai es jums kad esmu devis iemeslu nožēlot, ka esmu tas, kuru jūs izvēlējāt daudzu starpā, kas būtu bijuši laimīgi mirt par jums? Jūs, nabaga bērns, sacījāt man, ka esot saderināta ar Fransu d'Epinē kungu, ka jūsu tēvs tā ir nolēmis, tas ir tikpat, kā jau precības būtu gluži drošas, jo viss, ko Vilfora kungs grib, tas arī notiek. Un es esmu visu laiku palicis apslēptlbā, visu sagaidīdams ne pēc sava prāta un gribas, bet pēc jūsējā, no likteņa, un jūs mīlat mani dārgā, Valentīna, un esat man to teikusi. Es pateicos jums par šo saldo vārdu, kuru lūdzu man pa reizei atkārtot, lai tas liktu man aizmirst visu citu.
— Un tas tieši ir tas, kas jūs drošu darījis, — teica Valentīna, — mana laime, kuru es jūtu, kad jūs redzu, ir bīstama.
— Bīstama? — iēsaucās Maksimiliāns. — Kā jūs varat izrunāt tik cietu, netaisnu vārdu? Vai jūs esat jelkad redzējusi, ka es būtu pieļāvis kādu neapdomību, kas mums varētu kaitēt? Vai neesmu jums visur paklausījis, nekā neesmu prasījis? Es esmu laimīgs bijis ar to, ka esmu jūsu tuvumā, ne jūsu drēbju vīles neesmu lūdzis aizskart. Vai esmu jums mazāko pārmetumu teicis par jūsu stingrību un atturību? Es biju savu vārdu vergs kā senie bruņinieki. Atzīstieties vismaz, ka tā ir, lai man nevajadzētu jūs saukt par netaisnu!
— Ir taisnība, — teica Valentīna, savu smalko pirkstiņu izbāzdama cauri dēļu šķirbai, kamēr Maksimiliāns to skūpstīja, —. ir taisnība, jūs esat man labs, uzticams draugs. Bet jūs esat darbojies tikai savā labā, mīļais Maksimiliān; jūs zinājāt, ka būtu visu zaudējis, ja būtu prasījis. Jūs esat man apsolījis drauga pabalstu, man, kuru aizmirsis tēvs, kuru vajā māte, man nav drauga, nevienas būtnes, kas mani mīlētu, kā vien tas mēmais, nekustīgais, sastingušais sirmgalvis, kura roka nespēj manu roku spiest, kura acis vien spēj ar mani runāt un kura sirds vēl pukst manīm ar zināmu siltumu. Ak, likteņa lēmums, kas mani padarījis par ienaidnieku vai upuri visiem tiem, kas ir stiprāki par mani, un man devis par draugu kā atbalstu tikai mironi! Ak, tiešām, Maksimiliān, es esmu ļoti nelaimīga, un jums ir iemesls mani mīlēt manis dēļ, ja arī ne sevis dēļ.
— Valentīna, — teica jaunais cilvēks, dziļi aizgrābts, — negribu teikt, ka tikai jūs pasaulē mīlu, es mīlu arī savu māsu un savu svaini, bet ar lēnu un klusu mīlestību, kura nekādā ziņā nelīdzinās jūtām pret jums. Kad par jums domāju, mana krūts izplešas, manas asinis viļņo, mana sirds grib vai pušu plīst, bet šo spēku, šo kvēli, šo pārcilvēcisko varu es gribu izlietot tikai tam, lai jūs mīlētu līdz tai dienai, kad jums būs vajadzīgi mani pakalpojumi. Franss d'Epinē vēl ceļošot veselu gadu, cik daudz kas pa Šo laiku var pārgrozīties par labu mums! Tātad cerēsim arvien, jo tik saldi ir cerēt! Bet jūs, Valentīna, kad jūs man pārmetat pašmīlību, kas jūs man esat bijusi? Skaista, auksta vestāliete! Ko jūs man esat solījusi par manu paklausību, padevību un atturību? Nekā. Jūs runājat par savu saderināto Fransu d'Epinē un nopūšaties, iedomājoties, ka reiz kļūsit viņējā. Vai tas ir viss, Valentīna, ko slēpj jūsu dvēsele? Es jums nododu savu dzīvību, savas sirds klusāko pukstienu un, kad esmu gluži jūsējais, kad pat sev klusi saku, ka man jāmirst, ja jūs pazaudēju, tad jūs pat vēl neiztrūkstaties, iedomājoties, ka piederēsit citam! Ak, Valentīna! Kad es būtu jūsu vietā, kad es redzētu sevi tā mīlētu, kā jūs tiekat mīlēta, — jau simtreiz es būtu izspraucis savu roku caur šo sienu, būtu spiedis nabaga Maksimiliāna roku un būtu teicis: „Tava, Maksimiliān, tava vien es gribu būt šinī un viņā saulē!"
Valentīna neatbildēja, bet jaunais cilvēks dzirdēja viņu nopūšamies un raudam.
Tas nepalika bez iespaida uz viņu.
— Ak, Valentīna — viņš iesaucās, — aizmirstiet manus vārdus, ja tie varēja jūs aizskart!
— Nē, — viņa teica, - jums taisnība, bet vai tad jūs neredzat, ka esmu nabaga atstāta būtne; es jūtos gandrīz vai kā svešā namā, jo mans tēvs man nav tēvs, bet auksts, stingrs pavēlnieks, mana griba jau desmit gadus dienu dienā, stundu stundā, minūti minūtē ir lauzis viņa gribas dzelzs slogs, kuru man uzspiež. Neviens neredz, kā es ciešu, un jūs esat pirmais, kam par to sūdzos. Arēji liekas, it kā visi man uzsmaida, visi mani mīl, bet patiesībā visi mani ienīst.
— Jūs ienīst! Jūs, Valentīna! Kas var jūs ienīst?
— Ak, dārgais draugs, — atteica Valentīna, — šis ienaids pret mani ir sekas no ļoti dabiskām jūtām; mana pamāte dievina savu dēlu, manu pusbrāli Eduāru.
— Nu? — jautāja Maksimiliāns.
— Nu! Jums liksies dīvaini, ka šīs jūtas ir saistītas ar naudu, bet tomēr tā ir; es vismaz domāju, ka viņas ienaids pret mani nāk no turienes. Tā kā manai tagadējai mātei pašai nav mantas, es turpretī kā savas īstās mātes mantiniece esmu bagāta un savu mantību vēl divkāršošu ar mantojumu no sava vectēva un vecmātes, tad man liekas, ka pamāte mani apskauž. Ak, mans Dievs, ka es varētu ar naudu iegūt savas pamātes mīlestību, es labprāt atdotu pusi no savas mantas!