— Nabaga Valentīna! — iesaucās Maksimiliāns.
— Es esmu saistīta un līdz ar to jūtos tik vāja, ka man nav spēka nokratīt šīs važas, kas mani grauž. Bez tam arī mans tēvs nav tas vīrs, pret kura noteikumiem varētu sacelties; viņš ir pārvarīgs pret mani, viņš tāds būtu arī pret pašu karali, atbalstīdamies uz savu nevainojamo pagātni un gandrīz vai neaizskaramo stāvokli. Ak, Maksimiliān, es jums zvēru, es neuzņemos cīņu, ar kuru jums tikpat daudz kaitētu kā sev pašai.
— Bet, dārgā Valentīna, kāpēc jūs tā ļaujaties izmisumam, tēlojat sev nākamību tik tumšās krāsās?
— Ak, mans draugs, es par nākamību spriežu pēc pagātnes.
— Pārdomāsim reiz labi, Valentīna: ja arī neesmu dzimis augsts aristokrāts, tomēr, pateicoties savam stāvoklim, kā virsnieks piederu pie tām aprindām, kurās jūs dzīvojat. Man ir neliela, bet neatkarīga manta; mana tēva vārds mūsu dzimtenē ir augstā godā kā viena no godīgākiem tirgoņiem: starpība starp tirgoņiem un muižniekiem nav vairs tik nepārkāpjama kā agrāk, it sevišķi mūsu dzimtenē Marseļā, jo jūs jau arī esat mar- seliete, Valentīna.
— Ak, nerunājiet par Marseļu, Maksimiliān, jau šis vārds vien atgādina man manu labo māti, šo eņģeli, kuru apraudāja visi ļaudis! Ak, mīļais draugs, ja mana nabaga māte būtu vēl dzīva, man nebūtu nekādu baiļu; es viņai sacītu, ka mīlu jūs, un viņa mūs apsargātu.
— Ā, Valentīna, — atteica Maksimiliāns, — ja viņa vēl dzīvotu, es jūs laikam nemaz nepazītu. Jūs sacījāt, ka jūs būtu tad laimīga, ja jūsu māte būtu dzīva, un laimīgā Valentīna nebūtu daudz ievērojusi nabaga Mak- similiānu.
— Ak, mans kungs, — iesaucās Valentīna, — cik netaisns jūs esat!.. Bet sakiet man…
— Ko lai jums saku? — jautāja Maksimiliāns, pamanīdams, ka Valentīna piepeši apstājās teikuma vidū.
— Sakiet man, — vilcinādamas teica Valentīna, — vai agrākos laikos Marseļā nav kādreiz pastāvējis kāds naids starp jūsu un manu tēvu?
— Es nezinu vis, — atteica Maksimiliāns, — varbūt tas vien, ka jūsu tēvs bija pārmērīgi uzticīgs karaļa piekritējs un aristokrāts, kamēr mans tēvs bija demokrāts un Napoleona piekritējs. Bet kāpēc jūs tā jautājat, Valentīna?
— Es gribu jums to sacīt, — atteica jaunā meitene, — jo jums ir viss jāzina. Todien, kad avīzēs tika paziņots, ka jūs esat iecelts par Goda Leģiona virsnieku, mēs visi, arī Danglāra kungs, tas baņķieris, kura zirgu dēļ mana pamāte ar savu dēlu būtu gandrīz vai kritusi nelaimē, bijām sapulcējušies pie mana vectēva Nuartjē kunga. Es vectēvam lasīju priekšā avīzi, kamēr mans tēvs un Danglārs sarunājās par Danglāra meitas nodomātajām precībām ar Albēru Morserfa kungu. Kad avīzē biju nonākusi līdz tai vietai, kura attiecas uz jums un kuru es jau biju lasījusi, jo jūs man jau iepriekš bijāt paziņojis šo priecīgo vēsti… tātad, kad es biju aiz- lasījusi līdz tai vietai, es biju ļoti laimīga… bet arī nokaunējusies un bailīga, ka man jāizrunā jūsu vārds, un tāpēc gribēju vislabāk šo vietu izlaist; bet arī baidījos, ka to klausītāji pārprastu, un tātad saņēmu dūšu un lasīju.
— Mīļā Valentīna!
— Tiklīdz mans tēvs izdzirda jūsu vārdu, viņš griezās pret mani: biju tik pārliecināta, ka šis vārds katru aizskāra kā zibens, un tāpēc man likās, it kā redzu savu tēvu nodrebam, tāpat arī Danglāru.
„Morelis!" teica Valentīns tēvs. „Pagaidi jel!" un viņš sarauca uzacis. „Vai tas varbūt ir viens no tiem Moreļiem no Marseļas, viens no trakajiem bonapartistiem, kuri mums 1815. gadā nodarīja tik daudz ļauna?"
„Jā," atbildēja Danglārs, „es pat domāju, ka tas ir tā kuģa īpašnieka Moreļa dēls."
— Tiešām? — teica Maksimiliāns.
— Un ko atbildēja jūsu tēvs? Sakiet, Valentīna!
— Ak, ļoti briesmīgus vārdus, es neuzdrošinos nemaz tos atkārtot, — teica Valentīna.
— Sakiet vien! — atbildēja Maksimiliāns smiedamies.
— „Viņu ķeizars," tēvs teica, drūmi saraukdams uzacis, „visus šādus sajūsminātus vīrus mēdza saukt par lielgabalu barību un sūtīja viņus kaujās bīstamākā vietā, kur tos visātrāk varēja nošaut; ar prieku redzu, ka mūsu valdība seko šim piemēram. Un, kad Alžīra, kura mums tik dārgi maksā, būtu tikai šim mērķim noderīga, tad arī es valdībai varu tikai laimi vēlēt."
— Tā ir tiešām zvēriska politika, — teica Maksimiliāns, — bet nenosarksiet, mīļā draudzene! Mans tēvs, kurš taču citādi bija goda vīrs, mēdza teikt: „Kāpēc netiek izveidots sevišķs karapulks no prokuroriem un tiesnešiem, lai to pirmo sūtītu ugunī?"
Partijas cita citu nemēdz saudzēt. Bet sakiet, — ko par prokurora piezīmi teica Danglārs?
— Ak, tas smējās ar saviem viltīgajiem smiekliem, kurus es labāk gribētu saukt par nikniem. Tad abi divi aizgāja projām. Nu tikai es pamanīju, ka mans nabaga vectēvs ir gluži uzbudināts. Man jums jāsaka, Maksimiliān, ka es viena biju pamanījusi vectēva garīgo uzliesmošanu un nevarēju šaubīties, ka viņa klātbūtnē vestā saruna bija viņu ļoti uztraukuši,
laikam tāpēc, ka par Napoleonu, kura karsts piekritējs viņš ir vēl tagad, nebija runāts ar pienācīgu cienību.
— Jūsu vectēva vārds ir tiešām viens no visvairāk pazīstamiem kopš ķeizara laika. Nuartjē bija senators un, kā jūs varbūt zināt, dzīvi piedalījās visās bonapartistu sazvērestībās.
— Jā, es dažreiz dzirdu runājam par šiem dīvainajiem apstākļiem: vectēvs bonapartists, tēvs karaļpiekritējs. Ko lai par to domāju?.. Bet es gribu turpināt savu stāstu.
Es tātad pievērsos savam vectēvam; viņš ar skatienu norādīja man uz lasīto avīzi.