„Ko jūs gribat teikt, mīļais vectēv," es jautāju, „vai jūs esat mierā?"
Viņš ar galvu pamāja, ka piekrīt.
„Ar to, ko sacīja mans tēvs?" es jautāju.
Viņš pakratīja galvu.
„Ar to, ko Danglārs sacīja?" es jautāju.
Viņš atkal pakratīja galvu.
„Tātad nu ar to, ka Moreļa kungs," — es neuzdrošinājos sacīt: Maksimiliāns, — „ir iecelts par Goda Leģiona virsnieku?"
Viņš piekrizdams pamāja.
Vai tas ir ticams, Maksimiliān? Viņš priecājās par to, ka jūs esat iecelts par Goda Leģiona virsnieku, varbūt tā ir vājība, jo tēvs teic, ka viņš kļuvis bērnišķīgāks; bet toties es viņu mīlu vēl vairāk.
— Cik dīvaini, — teica Maksimiliāns, — tātad jūsu tēvs mani ienīst, kamēr jūsu vectēvs… Dīvainas parādības — šis partiju gara naids un mīlestība!..
— Cst! — piepeši iesaucās Valentīna. — Paslēpieties, glābieties, kāds nāk šurp!
Maksimiliāns paķēra savu grābekli un sāka gluži omulīgi kasīt savu dārzu.
— Jaunkundzi Jaunkundz! — sacīja kāda balss viņpus dārza kokiem. — Vilfora kundze meklē jūs pa visu namu; salonā ir atnācis kāds viesis.
— Viesis? — jautāja Valentīna ļoti uztraukta. — Kas tas par viesi ir?
— Kāds liels kungs, princis, kā saka, grāfs Monte-Kristo.
— Es nāku, — atteica Valentīna dikti.
Šis „es nāku" Maksimiliānam ārpus dārza arvien bija pēdējās ardievas.
„Ko tas nozīmē?" domāja Maksimiliāns, atspiezdamies uz sava grābekļa, „vai tad grāfs Monte-Kristo pazīst Vilforu?.."
XIV
Macība par indēm
Grāfs Monte-Kristo tiešām bija ieradies pie Vilfora kundzes, lai karaliskajam prokuroram atdotu pretvizīti, un, izdzirdot grāfa vārdu, viss nams bija ticis uztraukts.
Vilfora kundze, kura tobrīd, kad grāfs tika pieteikts, atradās savā salonā, lika tūdaļ atsaukt savu Eduāru, lai tas vēlreiz pateiktos grāfam par savu izglābšanu, un Eduārs, kurš pirms divām dienām bija dzirdējis tikai par šo lielo vīru runājam, steidzīgi atskrēja, nevis paklausības dēļ un lai grāfam pateiktos, bet ziņkārības dzīts un lai varētu pateikt kādu nerātnību, par kādām viņa māte mēdza sacīt: „Ak, tu nekrietnais bērns! Tomēr nevaru viņam neko ņemt ļaunā, jo viņš izrāda tik daudz asprātības!"
Grāfs apjautājās pēc Vilfora kunga.
— Mans vīrs ir ielūgts uz dineju pie justīcijas ministra, — atteica jaunā sieva, — viņš tik tikko aizbrauca un ļoti nožēlos, ka viņam nebija laime jūs pie sevis redzēt.
Divi viesi, kuri bija atnākuši pirms grāfa un viņu uzlūkoja ar lielām acīm, tūdaļ lasījās, ka tiek projām, tiklīdz bija savu ziņkārību apmierinājuši.
— Ko tad dara tava māsa Valentīna? — jautāja Vilfora kundze Edu- āram. — Teic, lai paziņo viņai, ka es viņu gaidu salonā, lai viņu stādītu priekšā grāfa kungam.
— Jums ir meita, cienījamā kundze? — jautāja Monte-Kristo. — Viņa laikam ir vēl bērns?
— Tā ir Vilfora kunga meita no pirmās laulības, — atbildēja jaunā sieva, — pieaugusi un skaista meitene.
— Bet melanholiska, — iejaucās Eduārs, nodarbodamies ar to, ka skaistam papagailim rāva spalvas no astes, lai iztaisītu sev cepurei pušķi.
Vilfora kundze neteica nekā vairāk kā vien:
— Klusē, Eduār!
Tad viņa vēl piebilda:
— Šim mazajam nebēdnim ir gandrīz vai taisnība, un viņš tikai atkārto to, ko viņš dzirdējis simts reizēm ar sāpēm sakām, jo Vilfora jaunkundze, neskatoties uz visām pūlēm viņu uzjautrināt, ir ļoti bēdīgas un klusas dabas, kas nereti dara ļaunu iespaidu uz viņas skaistumu. Bet kur gan viņa paliek? Es, Eduār, palūko, kāpēc viņa nenāk!
— Tāpēc, ka viņu meklē tur, kur viņas nav.
— Kur tad viņu meklē? — jautāja māte.
— Pie vectēva Nuartjē.
— Un tu domā, ka viņas tur nav?
— Nē, nē, nē, tur viņas nav, — atbildēja Eduārs dziedādams.
— Un kur tad viņa ir? Saki, ja tu to zini!
— Viņa ir zem lielās kastaņas, — atbildēja zēns, mocīdams papagaili, kurš sāpēs kliedza.
Vilfora kundze izstiepa roku, lai pazvanītu kambarmeitai un tai pateiktu, kur lai meklē Valentīnas jaunkundzi, bet Valentīna tobrīd ienāca salonā.
Viņa tiešām likās būt bēdīga; tuvāk viņu uzlūkojot, varēja pat pamanīt asaru pēdas viņas acīs.
Valentīna, kuru mēs vēl lasītājiem nebijām aprakstījuši, bija slaika jaunava, gadus divdesmit veca: spīdoši, kastaņbrūni mati, tumši zilas acis un maiga iznešanās atgādināja katram, kas bija pazinis viņas māti, šo cēlo sievieti; viņas smalkās, šaurās, baltās rokas, viņas marmorlīdzīgie vaigi, kuri bieži mainīja krāsu, pēc pirmā acu uzmetiena lika domāt par skaistajām anglietēm, kuras dzejiski tiek salīdzinātas ar gulbjiem, kas spoguļojas ūdenī.
Valentīna sveicināja svešnieki bez liekas kautrības, acis nenolaizdama, ar piemīlīgu drošību, ka grāfs viņu ievēroja vēl vairāk.
— Vilfora jaunkundze, mana pameita, — teica Vilfora kundze, pagriezdamās pret grāfu un ar roku norādīdama uz Valentīnu.
— Un grāfs Monte-Kristo, Ķīnas karalis un Kohinas Ķīnas ķeizars, — teica nerātnais puika, uzmezdams savai māsai Jaunu skatienu.
Šoreiz Vilfora kundze nobālēja un gribēja krietni izbārt jauno nerātni, kad grāfs, viņai par lieliem brīnumiem, pasmaidīja un likās bērnu uzlūkojam ar labpatiku, kas mātes prieku un sajūsminājumu pacēla līdz augstākai pakāpei.
— Bet, cienījamā kundze, — teica grāfs, atkal uzņemdams sarunu un uzlūkodams drīz māti, drīz pameitu, — vai man nebija jau reiz tas gods jūs un cienījamo jaunkundzi kaut kur redzēt? Es jau par to domāju, bet, kad jaunkundze ienāca, viņas skatiens meta jaunu gaismas staru atmiņā.
— Tas nav domājams, grāfa kungs; Vilfora kungs nemīl viesības, un mēs reti kur parādāmies, — atteica jaunā sieva.