— Nē, tās ari nebija viesības, kur redzēju jaunkundzi un arī jūs, cienījamā kundze, kā arī šo mīļo, mazo nerātni. Bez tam man Parīzes sabiedrība ir sveša, jo es tikai dažas dienas, kopš esmu pirmoreiz Parīzē. Nē, ja jūs atļaujat, ka atceros… pagaidiet… — grāfs pielika roku pie pieres, it kā savas domas sakopodams. — Nē, tas bija citur… es nezinu… bet man liekas, šīs atmiņas būtu nešķiramas no jaukas, saulainas dienas un kādiem svētkiem… Jaunkundzei bija puķes rokā, un bērns dzinās pakaļ skaistam pāvam, un jūs, cienījamā kundze, sēdējāt lapenē… Palīdziet man jel atcerēties, cienījamā kundze! Vai tas viss jums nekā neatgādina?
— Nē, tiešām, — atteica Vilfora kundze, — ja es jūs kaut kur būtu satikusi, grāfa kungs, atmiņa par jums nebūtu man tā pilnīgi izzudusi.
— Varbūt grāfa kungs mūs ir redzējis Itālijā? — teica Valentīna.
— Tiešām, Itālijā… tas var būt, — teica Monte-Kristo. — Jūs esat bijusi Itālijā, jaunkundz?
— Vilfora kundze un es pirms diviem gadiem tur bijām. Ārsti bija man ieteikuši Neapoles gaisu, un mēs braucām turp caur Boloņu, Perudžu un Romu.
— Ā, taisnība, jaunkundz! — iesaucās Monte-Kristo. — Jā, Perudžā gadījums mūs saveda kopā pasta piestātnē.
— Es gluži skaidri atminos Perudžas pasta piestātnes, grāfa kungs, — teica Vilfora kundze, — bet es tomēr nevaru atminēties jūs redzējusi.
— Tas ir dīvaini, man iet gluži tāpat, — teica Valentīna, uzlūkodama grāfu ar savām skaistajām acīm.
— Bet es gan atceros, — piebilda Eduārs.
— Es jums palīdzēšu, cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo. — Bija kvēlojoši karsta diena; jūs gaidījāt zirgus, kurus nevarēja tik ātri dabūt kaut kādu baznīcas svētku dēļ. Jaunkundze iegāja dārzā, un jūsu dēls aizskrēja pakaļ putnam.
— Es viņu noķēru, māt, vai zini? — teica Eduārs. — Es viņam vēl izrāvu trīs spalvas no astes.
— Jūs, cienījamā kundze, palikāt vīna lapenē un varbūt atminaties, ka diezgan ilgi sarunājāties ar kādu cilvēku? — teica Monte-Kristo.
— Jā, tiešām, jā, — teica jaunā sieva nosarkdama, — es atminos, ka sarunājos ar kādu vīru, kurš bija ietinies garā mētelī… ar ārstu, kā domāju.
— Gluži pareizi, cienījamā kundze, šis vīrs biju es; tanīs četrpadsmit dienās, kuras pavadīju viesnīcā, es izārstēju savu sulaini no drudža un viesnīcnieku no dzeltenās kaites, tā ka mani sāka uzskatīt par lielu dakteri. Mēs ilgi runājām, cienījamā kundze, par dažnedažādām lietām, par
Perudžino, par Rafaelu, par tikumiem, apģērbiem, par viņu pazīstamo Akvu-Tofano, no kuras, kā teica, dažas personas Perudžā esot arī iemācījušās viņas noslēpumu.
— Ak, tiešām, — atteica Vilfora kundze dzīvi un ar zināmu nemieru, — nu es atceros skaidri.
— Es neatminos vairs sīkumus, — turpināja Monte-Kristo gluži nevainīgi, — bet to es zinu, ka jūs, uzskatīdami par ārstu, prasījāt pēc padoma par jaunkundzes veselību.
— Bet, grāfa kungs, jūs jau tiešām bijāt ārsts, jo bijāt dziedējis slimus, — atbildēja Vilfora kundze.
— Moljērs vai Bomaršē jums atbildētu, ka tieši tāpēc izārstēju slimos, ka nebiju ārsts; teikšu jums, ka man bija diezgan pamatīgas zināšanas ķīmijā un dabas zinātnēs… bet es biju mācījies tikt sev par patikšanu… jūs saprotat…
Pulkstenis nosita sešus.
— Jau seši? — teica Vilfora kundze redzami uztraukta. — Vai tu, Valentīna, nepalūkosies, vai tavs vectēvs negrib ēst?
Valentīna piecēlās un, pret grāfu palocījusies, aizgāja, ne vārda neteikdama.
— Ak, mans Dievs, cienījamā kundze, jūs taču ne manis dēļ aizsūtījāt Vilfora jaunkundzi projām? — iesaucās grāfs, kad durvis aiz Valentīnas bija aizvērušās.
— Nebūt nē, — dzīvi atteica jaunā sieva, — bet ir laiks, kad mēs Nuartjē kungam dodam tās pusdienas, kuras uztura viņa dzīvību. Jūs varbūt gan zināsit, grāfa kungs, kādā nožēlojamā stāvoklī atrodas mans vīratēvs?
— Jā, cienījamā kundze, esmu par to dzirdējis; tā ir trieka, ja nemaldos.
— Ak jā, nabaga sirmgalvis ir pilnīgi no triekas noņemts, tikai dvēsele vēl ir dzīva šinīs nekustīgās, nedzīvās miesās, un arī tā ir vāja un šaudīga kā lampas liesmiņa, kas grasās dzist. Bet atvainojiet, grāfa kungs, ka jums stāstu par mūsu mājas bēdām; es jūs pārtraucu tieši tanī mirklī, kad jūs stāstijāt, ka esat veikls ķīmiķis.
— Ak, tā es neteicu, cienījamā kundze, — grāfs atteica smiedamies, — tieši otrādi, es ķīmiju studēju tāpēc, ka dzīvodams, Austrumos, gribēju sekot karaļa Mitridāta paraugam.
— Mithridates, rex Ponticus, — teica zēns, sagraizīdams grezna albuma lapas, — tas katru rītu baudīja glāzi krējuma ar indi.
— Eduār! Tu nerātnais bērns! — iesaucās Vilfora kundze, sagraizīto grāmatu bērnam atņemdama. — Tu esi nepanesams, tu mūs traucē. Ej pie savas māsas un labā Nuartjē vectēva!
— Albumu!.. — teica Eduārs.
— Kā tā, albumu?
— Jā, es gribu albumu…
— Kāpēc tu sagraizīji zīmējumus?
— Man patika graizīt.
— Ej tagad projām!
— Es neiešu, ja man nedosi albumu, — atteica bērns, paradis aizvien panākt savu, un omulīgi atgāzās kādā atzveltnē.
— Še tev albums, un atstāj mūs mierā! — teica Vilfora kundze, iedodama zēnam albumu un izvezdama viņu ārā.
Grāfs Monte-Kristo sekoja Vilfora kundzei ar skatienu.
— Vai viņa noslēgs durvis? — viņš nomurmināja' pie sevis.
Vilfora kundze tiešām rūpīgi aizslēdza durvis, bet grāfs izlikās to nemaz nemanām. Tad jaunā sieva vēl palūkojās uzmanīgi visapkārt un atkal apsēdās.
— Atļaujiet man piebilst, cienījamā kundze, — teica grāfs, — ka jūs esat ļoti stingra pret mīļo zēnu.
— Vajag jau, grāfa kungs, — atbildēja Vilfora kundze ar mātes lepnumu.
— Viņš citēja Kornēliju Nepotu*, minēdams karali Mitridātu, — uzsvēra grāfs, — tas pierāda, ka skolotājs nav savu laiku velti tērējis un zēns savā vecumā jau ļoti daudz zina.