— Viņam ir daudz apķērības, grāfa kungs, — atteica glaimotā māte, — viņš mācās ļoti ātri visu, ko vien grib. Tikai viena vaina — viņš pārāk patvaļīgs; bet attiecībā uz to, ko Eduārs minēja, — vai jūs tiešām ticat, ka Mitridāts lietoja pretindi un ka tas palīdzēja?
— Es tam ticu tik ļoti, cienījamā kundze, ka es Neapolē, Palcrmo un Smirnā, lai netiktu saindēts, lietoju šo līdzekli un trijās reizēs bez šīs uzmanības būtu varējis dzīvību zaudēt.
— Un līdzeklis palīdzēja?
— Pilnīgi.
Romiešu rakstnieks, viņa „Dzīves gājumi" ir skolās daudz lietota grāmata.
— Es tagad atceros, ka jūs jau Perudžā stāstījāt man kaut ko tamlīdzīgu.
— Tiešām? — grāfs teica labi liekuļotā pārsteigumā. — Es to vairs neatceros.
— Es jums jautāju, vai indes atstāj vienādu iespaidu uz ziemeļniekiem un dienvidniekiem, un jūs sacījāt, ka ziemeļnieka vēsai temperaments neesot tikpat uzņēmīgs kā karstā, bagātā dienvidnieka daba.
— Taisnība gan, — atteica Monte-Kristo, — es redzēju krievus, kuri baudīja substances bez kādas kaites lielā daudzumā, kamēr neapolitānietis vai arābs no mazas daļas būtu jau bijis pagalam.
— Tātad jūs domājat, ka mūsu miglas un lietus atmosfēras cilvēks visvieglāk pierastu pie indes uzņemšanas.
— Visādā ziņā, bet, protams, cilvēks būtu pasargāts tikai pret to indi, pie kuras viņš ir pieradis.
— Jā, es saprotu, — atbildēja Vilfora kundze, — un kādā veidā jūs, piemēram, pieradinātos, tas ir, kā jūs esat pieradinājies?
— Tas ir ļoti vienkārši izdarāms. Sacīsim, jūs jau iepriekš zināt, kādu indi jums grib iedot… piemēram, tā būtu… nu, teiksim, brucea…
— Brucea, kā man liekas, tiek gatavota no neīstas angostūras mizas.*
— Gluži pareizi, cienījamā kundze, — atbildēja Monte-Kristo, — bet es redzu, ka man maz būs, ko jums jaunu pateikt; apbrīnoju jūsu zināšanas, cienījamā kundze, kādas ir tikai reti atrodamas sievietēm.
— Ak, es atzīstos, esmu kaisla slepeno zinātņu cienītāja, kuras tiešām poētiskā valodā runā uz iedomu spēju. Bet, lūdzu, turpiniet! Ko jūs sakāt, tas mani interesē vislielākā mērā.
— Nu tad, — turpināja Monte-Kristo, — teiksim, ka ir inde brucea un jūs pirmajā dienā ņemat vienu miligramu, otrajā — divus, trešajā — trīs un tā tālāk un tā kā jūs pēc desmit dienām ņemsit jau vienu centigra- mu, pēc divdesmit — trīs centigramus, tā ir doza, kuru jūs itin labi pa- nesīsit, kamēr citai, nesagatavotai personai tas būtu bīstami. Pēc viena mēneša jūs varat ar personu, kuru gribat ar ūdeni noindēt, dzert no tās pašas karafes un viņu nonāvēt, kamēr jūs pati, līdzi dzerdama, tikai drusku justos nevesela.
— Vai jūs nezināt nekādu citu pretindi?
— Nostāstu par Mitridātu esmu bieži lasījusi, — teica Vilfora kundze, — bet aizvien uzskatījusi par pasaku.
Brucaea ferruginea.
— Nē, cienījamā kundze, parasti vēsture gan melo, bet šoreiz ne. Bet ši lieta jūs laikam sen un stipri interesējusi, jo jau pirms diviem gadiem jūs man vaicājāt par to pašu.
— Tiešām, grāfa kungs, botānika un mineraloģija bija manas mīļākās zinātnes kopš bērna gadiem, un, kad vēlāk dabūju zināt, ka šo līdzekļu zināšana izskaidro vai visu dzīves kārtu austrumniekiem, liek saprast viņu mīlestību izteicošs individualitāti, es nožēloju, ka neesmu vīrietis, lai varētu kļūt par Flamelu, Fontēnu vai Kabanisu.
— Jo vairāk vēl tāpēc, cienījamā kundze, — atteica Monte-Kristo, — ka austrumnieki neaprobežojās ar to vien kā Mitridāts — lietot indi kā aizsargu, bet arī kā uzbrukuma ieroci; šī zinātne palīdz viņiem apkarot fiziskas ciešanas un noder arī pret ienaidniekiem. Ar opija, belladonnas un hašiša palīdzību viņi iegūst sev sapni par laimi, kādu Dievs patiesībā nav devis, ar neīsto angostūru un čūskas koku viņi iemidzina tos, kas stāv ceļā viņu mērķiem. Nav nevienas ēģiptiešu, turku, grieķu sievietes, kuras šeit tiek sauktas par labām sievām un kuras ķīmijā katram ārstam un psiholoģijā katram bikstēvam neuzdotu mīklas.
— Tiešām? — iesaucās Vilfora kundze, kuras acīs mirdzēja savāda uguns.
— Jā, cienījamā kundze, — turpināja Monte-Kristo, — Austrumu slepenās drāmas iesākas un atrisinās šādā kārtā — no mīlestības dzēriena līdz nāves dzērienam, no eliksīra, kas paceļ debesīs un nogāž elles dziļumos.
— Tad Austrumu cilvēki, starp kuriem jūs, grāfa kungs, daļu no savas dzīves pavadījis, ir tiešām tik fantastiski kā tās paražas, kuras nāk no viņām skaistajām zemēm! Tātad tur var nesodīti cilvēku novadīt uz viņu sauli? Tātad turienes sultāni un vezīri ir tiešām Harun-al-Rašīdi un Dža- fāri, kuri ne vien pārdod indes darinātājam, bet pat ieceļ viņu par ministru, kad viņa noziegums tikai ir asprātīgi īstenots, un kuri to ieraksta zelta burtiem, lai ar to sev pavadītu laiku?
— Nē, cienījamā kundze, fantastisku dzīvi arī Austrumos vairs nevar atrast, arī tur ir, kaut gan zem citiem vārdiem, tāpat policijas komisāri, tiesas izmeklētāji, prokurori un zinātnieki kā pie mums. Noziedznieki tiek ļoti omulīgi pakārti, uz pīķiem durti, ar zobeniem nokauti tāpat kā šeit, — tikai, kā jau veikli krāpnieki, viņi prot vēl labāk nekā šeit apmānīt tiesu un palikt sveikā. Kaut kāds nelietis, kurš grib kādu ienaidnieku dabūt no ceļa nost, vai bagātu radinieku nosūtīt uz viņsauli, šeit pie mums aiziet uz aptieku, nosauc sevi svešā vārdā, — ar ko viņš vēl vieglāk tiek pieķerts, — un pērk kā iemeslu minot, ka žurkas traucējot viņa miegu, piecus līdz sešus gramus arsēnika; viņš ir sevišķi gudrs, viņš iet piecās sešās aptiekās — un tiek piecas sešas reizes drīzāk atrasts; tad, kad viņam vajadzīgā inde ir rokā, viņš iedod savam ienaidniekam vai radiniekam tādu porciju indes, ka vesels mamuts vai mastodons no tās nosprāgtu; zināms, viņa upuris kauc un lokās, un spārdās, ka saskrien kopā viss kvartāls. Tad saplūst vesels baros policistu un žandarmu, skrej pēc ārsta, mironi uzšķērž un, zināms, kuņģi atrod arsēniku. Tai pašā vakarā iet indes pārdevēji uz policiju un saka: „Es tam un tam kungam pārdevu indi," — un viņi labāk uzdod divdesmit nevainīgas personas līdzi, nekā atstāj nenosauktu vainīgo; tad muļķis noziedznieks tiek apcietināts, noklaušināts, viss pierādīts, viņš tiek notiesāts un giljotinēts; vai kad tā ir bijusi sieviete ar zināmu iecienītu stāvokli sabiedrībā, tad viņa tiek ieslodzīta uz visu mūžu. Tā ziemeļnieki saprot ķīmiju, cienījamā kundze.