— Ak, grāfa kungs, — teica jaunā sieva smiedamās, — katrs darbojas pēc savas spējas, bet ne katrs zina Mediči un Bordžiju noslēpumus.
— Bet atstājiet reiz Franciju, ejiet uz Aleppo vai Kairu, jeb vai tikai uz Romu vai Neapoli, un jūs uz ielas satiksit stiprus cilvēkus ar rožainiem vaigiem, par kuriem Lesāža klibais velns jums varētu teikt: „Šis kungs pirms trijām nedēļām ir saindēts un pēc trim mēnešiem būs beigts."
— Bet tad taču jums ir slavenās Akvas-Tofanas noslēpums, par kuru man Perudžā stāstīja, ka tas esot pazudis?
— Ak, mans Dievs, cienījamā kundze, vai tad jūs tiešām domājat, ka kaut kas starp cilvēkiem iet pazušanā? Lietas tikai maina savu vietu, savu vārdu, tas ir viss, un lielais bars domā, ka tās pazudušas. Dažas indes atstāj sevišķu iespaidu uz kuņģi, dažas — uz smadzenēm, citas — uz iekšējiem orgāniem. No indes, piemēram, izceļas klepus, no klepus — plaušu iekaisums vai kas tamlīdzīgs, kas pazīstams kā pastāvīga slimība. Ārsti to dziedē un zāļo, īsto vainu neviens nezina, nekādi līdzekļi nelīdz, labi, tiek lietoti citi, kas vēl vairāk kaitē, tā slimais pēc visiem ārstniecības mākslas priekšmetiem tiek nobendēts, un tiesai šeit nav tiesības iejaukties, neviena vārdiņa iebilst: viss ir noticis pilnīgi pareizi, kā mēdza sacīt mans draugs — ķīmiķis abats Adelmonte Sicīlijā.
— Tas jau ir šausmīgi, bet apbrīnojami, — teica jaunā sieva, uzmanībā gluži sastingusi uzskaliju, — es visu to uzskatīju par melšanu no viduslaikiem.
— Jā, no viduslaikiem, bet šīs zinātnes mūsdienās stipri papildinājušas. Tā kā cilvēks būtu pilnīgs tikai tad, kad viņš spētu radīt un postīt kā Dievs, tad viņš līdz šim vismaz mācās postīt un iznīcināt un tā vienu daļu no ceļa ir nostaigājis.
— Tātad Bordžiji, Mediči, Rudžēri un vēlāk fon Trenkā indes, par kurām tik bieži runā drāmās un romānos, būtu…
— Tikai zinātnes priekšmeti, nekas cits, cienījamā kundze, — izmeta grāfs. — Zinātniekam nemaz nerūp indivīds, kurš izredzēts par upuri, zinātne mīl eksperimentus, mēģinājumus, fantāziju. Ahāts Adelmonte, piemēram, veica ļoti ievērojamus mēģinājumus.
— Tiešām?
— Jā, vienu no tiem lūkošu jums aprakstīt. Viņam bija jauks dārzs ar puķēm, augļiem un saknēm, to vidū viņš izmeklēja, piemēram, lielu kāpostu galviņu, trīs dienas no vietas viņš to aplaistīja ar arsēnika maisījumu, viņš to nogrieza; ārēji tā likās nogatavojusies un ēdama, Adel- montem tā bija saindēta. Nu viņš paņēma vienu no saviem izmēģinājumu trusīšiem un deva tam ēst no šīs kāpostu galviņas; trusītis nobeidzās. Kurš izmeklēšanas tiesnesis varēja pret to ko iebilst, kurš prokurors ir nopratinājis zinātnes vīrus par tiem trusīšiem un jūras cūciņu pulkiem, kurus tie noindējuši? Neviens. Trusītis tātad bija nobeidzies, neapgrūtinādams tiesas vīrus. Trusīti Adelmonde lika savai ķēkšai uzšķērst un iekšas izmest mēslu kaudzē. Pie mēslu kaudzes pienāca vista, paknābāja trusīša iekšas, saslima un nākamajā dienā nosprāga. Kāds vanags redzēja vistu, paķēra to, aiznesa savā klintī un aprija daļu no tās. Trīs dienas pēc tam nabaga vanags, kurš kopš vistas cepeša nebija juties labi vesels, skrejot manīja, ka viņa spēki sāka ZMSt, viņš nevar noturēties, krīt un iekrīt zivju dīķī. Līdaka, zutis un murēna, ka jūs zināt, ir ļoti rijīgas, tās aprij vanagu. Iedomājieties nu, ka nākamajā dienā noķer ceturtā potencē saindēto līdaku vai murēnu un liek jums uz galda kā cepeti. Jūsu viesis, kurš nav aizsargāts ar pretindi, ēd šo zivi, tiek piektā potencē saindēts un mirst pēc astoņām vai desmit dienām no krampjiem, sirdskaites vai kuņģa spailēm. Līķis tiek uzšķērsts un tad ārsts atklāj:
„Tas vīrs ir miris ar tīfu vai arī ar aknu pampumu."
— Bet visi šie apstākļi, — teica Vilfora kundze, — var ar mazāko atgadījumu dabūt citu virzienu; vanags varbūt neskrien īstā laikā garām vai neiekrīt dīķī.
— Ā! Šī jau ir tā māksla! Lai Austrumos būtu labs ķīmiķis, vajag mācēt vadīt notikumus, un māk ar.
Vilfora kundze sēdēja sapņodama un klausījās.
— Bet arsēniks ir neizdeldējams, — viņa teica, — kādā vien veidā to nelietotu, ja vien ir ņemta vajadzīgā porcija.
— Ha! Tas bija tieši tas, ko es sacīju abatam Adelmontem, — iesaucās Monte-Kristo. — Viņš par to pasmaidīja un atbildēja ar sicīliešu parunu: „Pasaule nav radīta vienā dienā, bet septiņās. Atnāc, mans dēls, svētdien!"
— Nākamajā svētdienā es atkal aizgāju. Viņš kāpostu galviņu bija aplējis ne ar arseniku, bet ar strychnos culubrina. Šoreiz kāpostu galviņa nebūt neizskatījās slimīga; trusītis ari neturēja nekādas aizdomas uz to, bet piecas minūtes pēc ēšanas bija beigts. Vista ēda no trusīša un nosprāga nākamā rītā. Mēs uzšķērdām viņu un neatradām nekādas redzamas slimības pazīmes, tikai nervu sistēma ķerta un smadzeņu iekaisums. Vista nebija noindēta, bet mirusi ar trieku. Tas ir rets gadījums pie vistām, bet pie cilvēkiem ļoti parasts.
Vilfora kundze likās arvien vairāk sapņu pārņemta, domīga.
— Tā ir laime, — viņa teica, — ka tādas vielas pagatavo tikai ķīmiķi, jo citādi laikam viena daļa pasaules noindētu otru daļu.