— Indi pagatavo ķīmiķi vai personas, kuras ar ķīmiju nodarbojas, — Monte-Kristo piebilda it kā nejauši.
— Un tad, — teica Vilfora kundze, ar varu atraudamās ar savām domām, — cik gudri arī to visu nesagatavotu un neapslēptu, noziegums tomēr paliek noziegums, un, kad arī netiek pamanīts un cilvēka taisnības sodīts, tad taču soda sirds. Austrumniekiem ir stiprāka sirdsapziņa nekā mums, un viņi arī diezgan gudri bijuši, noliegdami elli — tā ir starpība.
— Ā, cienījamā kundze! Tādas bailes, protams, var rasties tik skaistā dveselē kā jūsējā, bet pret prāta pierādījumiem šīm bailēm vajadzētu drīz vien izzust. Jūs atradīsit maz ļaužu, kas rupji diezgan: iet un iedur saviem tuvākiem nazi sirdī; tas būtu ārprāta darbs. Lai to darītu, asinīm vajadzētu būt pārkarsētām, dvēselei pārkāpt savas parastās robežas; bet, ja jūs kā tas tiek darīts filozofijā, no vārda robežas; bet, ja jūs kā tas tiek darīts filozofijā, no vārda pārejat uz tā sinonīmu, tad jūs izdarāt vienkāršu izdzēšanu, etiminēšanu kā matemātikā, nevis rupju slepkavību, ja jūs to, kas jums stāv ceļā, aizgādājat no ceļa bez grūdiena, bez varasdarbiem, bez mazākās ienaida zīmes, bez visām sāpēm, kuras šādu darbu padarītu par mokām, upuri — par mocekli un darītāju — par bendi vārda pilnā nozīmē. Ja jūsu darbā nenotiek ne asins izliešana, ne brēkšana un kaukšana, ne locekļu raustīšanās, tad it sevišķi atkrīt jebkuras aizdomas, tad jūs izbēgāt no cilvēku likumu zibens, kas uz jums saka: „Netraucē sabiedrības mieru!" Tā rīkojas austrumnieki, nopietni, lēnas dabas cilvēki.
— Bet aizvien vēl paliek sirdsapziņa, — teica Vilfora kundze drebošā balsī un ar apspiestu nopūtu.
— Jā, — atteica Monte-Kristo, — jā, par laimi, mums paliek sirdsapziņa. Pēc katra svarīgāka darba ir sirdsapziņa tā, kas mūs uztur, dodama mums tūkstoš labu atvainojumu, par kuriem mēs paši esam savi tiesneši un spriedēji; jo tiesas priekšā šie atvainojumi mums maz līdzētu, lai glābtu mūsu dzīvību. Ričardam III, piemēram, ļoti bija vajadzīga sirdsapziņa pēc Edvarda IV dēļu noslāpēšanas. Viņš tiešām pats sev varēja teikt: „Šie abi cietsirdīgā tēva bērni, kuri visādā ziņā bija mantojuši tēva ļaunās īpašības, ko es viens pats varēju novērot viņu samaitātā bērnu dabā, šie abi bērni kavēja mani aplaimot angļu tautu, jo viņi būtu šai tautai nesuši tikai nelaimi." Tā arī lēdija Makbeta atsaucās uz savu sirdsapziņu, jo viņa, lai arī Šekspīrs saka ko sacīdams, ne savam vīram, bet savam dēlam gribēja sagādāt troni. Ak! Mātes mīlestība ir tik varens tikums, tik lielisks spēks, ka tā daudz ko spēj piedot.
Vilfora kundze kāri klausījās šajos šausmīgajos prātojumos, kurus grāfs Monte-Kristo izklāstīja ar savādu ironiju.
Tad viņa pēc neilgas klusu ciešanas teica:
— Vai jūs zināt, grāfa kungs, ka jūs izsakāt briesmīgus apgalvojumus un uz pasauli lūkojaties caur tumšām brillēm? Vai tad jūs esat pasauli kā ķīmisku vielu izmeklējis un izpētījis? Jo tiešām jūs esat liels ķīmiķis, un tas eliksīrs, ar kuru jūs manu dēlu tik ātri atkal atdzīvinājāt…
— Ak! Neticiet tam eliksīram par daudz! — atbildēja Monte-Kristo. — Viens piliens no tā atdzīvināja bērnu, trīs pilieni būtu viņa asinīm likuši tik aši riņķot, ka bērns būtu dabūjis sirdsklauvi; seši pilieni būtu viņam dvašu aizrāvuši un izraisījuši ģīboni — vēl dziļāku nekā iepriekšējais. Desmit pilieni būtu viņu nonāvējuši. Jūs atceraties, cik ļoti es pasteidzos bērnam atņemt pudelīti, kuru viņš netīšām bija paņēmis.
— Tātad tā ir bīstama inde?
— Ā, mans Dievs! Pieņemsim, ka tāda vārda „inde" nemaz nebūtu, jo ārstniecībā tiek izlietotas visstiprākās indes, kuras, īpaši piemērojot, atstāj vislielāko dziedinošo iespaidu.
— Bet kas tad tas bija?
— Tās bija mana drauga abata Adelmontes atrastas zāles, arkunums, kura lietošanu no viņa tiku mācījies.
— Tas laikam būs arī ļoti labs līdzeklis pret krampjiem? Maniem vājajiem nerviem tādi abata Adelmontes līdzekļi būtu ļoti noderīgi, bet šīs zāles ir, laikam noslēpums, un tāpēc negribu jums tās lūgt.
— Ak, cienījamā kundze, varu jums šo noslēpumu pateikt, — teica Monte-Kristo.
— Ā, grāfa kungs! — Vilfora kundze priecīgi iesaucās.
— Tikai vienu neaizmirstiet, ka mazā daudzumā tas ir labs dziedināšanas līdzeklis, turpretī lielā — spēcīga inde. Jau desmit pilieni var bez žēlastības nonāvēt; turklāt līdzekļa bīstamība vēl pavairojas ar to, ka šīs piles, vīnā iepilinātas, nebūt nemaina vīna garšu. Bet atvainojiet, cienījamā kundze, jums varētu likties, it kā gribētu jums dot kādus priekšrakstus.
Pulkstenis sita pusseptiņi, un tika pieteikta kāda draudzene, kura bija atnākusi uz vakariņām pie Vilfora kundzes.
— Ja man būtu tas gods, grāfa kungs, jūs redzēt trešo ceturto reizi un nevis tikai otro, — teica jaunā sieva, — ja man būtu gods būt jūsu draudzenei, kur man tagad ir tikai tā laime, ka esmu jūsu parādniece, tad es jūs ielūgtu uz vakariņām un nebaidīties no pirmā atraidījuma.
— Tūkstoš reižu paldies, cienījamā kundze! — atbildēja Monte-Kristo. — Bet esmu devis solījumu, kurš jāizpilda. Es solīju kādu no savām draudzenēm, grieķu princesi, vest uz teātri, viņa paļaujas uz mani, ka viņai tur būšu par pavadoni.
— Tad palieciet sveiks, grāfs kungs, bet neaizmirstiet man to zāļu recepti!
— Kā lai es to aizmirstu, cienījamā kundze? Tad man būtu pirms jāaizmirst tā stunda, kuru biju tik laimīgs pavadīt sarunā ar jums. To ai- mirst būtu gluži neiespējami.
Monte-Kristo ar šiem vārdiem atvadījās.
Vilfora kundze palika gluži domīga sēžot.
— Tas tik ir savāds vīrs, kurš man gluži tā izliekas, it kā viņa vārds būtu Adelmonte, — viņa teica.