Monte-Kristo apciemojuma laikā nebija cerējis gūt tik lielus panākumu.
— Tas ir izdevīgs lauks, — viņš nomurmināja, kad atkal sēdēja savos ratos, — esmu pārliecināts, ka tā ļaunā sēkla, kas te sēta, drīz koši uzdīgs.
Otrā rītā viņš nosūtīja Vilfora kundzei apsolīto recepti.
XV
Velns Roberts"
Opera „Velns Roberts" bija šovakar jo vairāk vietā tāpēc, ka šeit karaliskajā mūzikas akadēmijā tika svinēti svētki par godu komponistam. Dziedātājs Levasērs arī pēc ilgas slimības pirmo reizi atkal parādījās Bertrama lomā, un slavenais darbs bija kā arvien pievilcis visu Parīzi, visus augstāko aprindu greznākos priekšstāvjus.
Albēram Morserfam kā lielākajai daļai bagāto, jauno cilvēku bija savs orķestra sēdeklis, bez tam desmit ložas pazīstamajiem, kurās varēja izlūgties vietu.
Šato-Reno sēdeklis bija blakus viņējam.
Bošāns kā avīžnieks bija nama karalis un kungs, un viņam visur sēdeklis bija par brīvu.
Lisjēnam Debrē šovakar bija atstāta ministra loža, un viņš bija to piedāvājis grāfam Morserfam; bet, kad Mersedese uz izrādi negāja, Morserfs atļāva to izmantot Danglāram, un neviens jau nav kārāks pēc brīvas, bezmaksas ložas kā miljonārs. Tomēr Danglārs pats negāja uz teātri, jo viņa politiskie uzskati un viņa stāvoklis kā opozīcijas partijas tautas vietniekam neatļaujot viņam parādīties ministra ložā. Tātad Danglāra kundze bija rakstījusi Lisjēnam Debrē, lai tas viņu pavada uz operu, jo viņa taču nevarot ar savu meitu Eiženiju viena iet uz teātri. ,
Un tiešām, visi ļaudis to būtu uzskatījuši par ļoti lielu nepieklājību, kamēr neviens neatrada nekā nepiederīga tanī apstāklī, ka Danglāra jaunkundze gāja uz teātri ar savu māti un ar mātes mīļāko; tur nekā nebija ko iebilst.
Kad prieškars pacēlās, zāle bija, kā parasts, tukša: smalkā publika varēja nākt tikai par vēlu, bet ne īstā laikā; atnācēju troksnis, protams, traucēja klausītājus.
— Lūk! — piepeši teica Albērs Morserfs, skatīdamies uz ložu pirmā rangā. — Lūk, tur ienāk komtese G.!
— Kur ir komtese G.?
— A, baron, kas par jautājumu! Tas ir nepiedodami!
— Ā, taisnība! — atteica Šato-Reno. — Tā ir viņa — interesantā ve- nēciete?
Šinī acumirklī komtese bija ieraudzījusi Albēru un sasveicinājās ar viņu skatieniem.
— Vai jūs viņu pazīstat? — jautāja Šato-Reno. — Stādiet, lūdzami, mani viņai priekšā!
— Cst! Cst! — atskanēja no publikas.
Abi jaunie ļaudis turpināja savu sarunu, nebūt neļaudamies sevi traucēties, lai gan publika vēlējās arī mūziku dzirdēt.
— Cik labprāt, — atbildēja Albērs.
— Vai jūs bijāt zirgu skriešanā uz Marsa laukuma?
— Ā, tātad bija zirgu skriešanās. Vai jūs tikāt derējis?-jautāja Albērs.
— Jā, kādu nieku, piecdesmit luidoru.
— Un kurš zirgs vinnēja?
— Nautils, uz kuru es biju derējis! Vai zināt, ka notika savāds gadījums?
— Ā, kāds tad? — jautāja Albērs.
— Klusu! — sauca atkal no publikas.
— Kāds? — atkārtoja Albērs.
— Zirgs un žokejs, kuri ieguva žokeja kluba godalgu, lielu zelta pokālu, līdz šim bija gluži nepazīstami, — atbildēja Šato-Reno.
— Kā tā?
— Nu jā, tā! Neviens nebija piegriezis vērību zirgam, kurš bija ierakstīts vārdā „ Vampa", un žokejam, vārdā „Džobs", kad piepeši parādījās brīnumskaists brūnis un žokejs kā īkšķītis, tik mazs un tievs, ka viņam vajadzēja divdesmit mārciņas svina sabāzt kabatās, un tomēr viņš uzvarēja par veseliem trim zirgu garumiem Ariclu un Barbaro, kuri ar viņu skrējās.
— Vai nedabūja zināt, kam pieder zirgs un žokejs?
— Nē, — atteica Šato-Reno.
— Jūs sacījāt, ka zirgs bijis ierakstīts vārdā „ Vampa"? — jautāja Albērs, un Šato-Reno pamāja, — tad es zinu, kas ir īpašnieks.
— Vai reizi klusēsiet! — no publikas kliedza vēl stiprāk.
Šoreiz publikas protests pret abiem jaunkungiem bija tik stiprs, ka tie beigās saprata: viņi ir tie, pret kuriem vēršas publikas dusmas. Viņi gan vēl palūkojās visapkārt, vai nevarētu uz kādu citu novelt vainu, bet, tā kā nebija neviena cita, uz kuru varētu attiekties stingrais uzaicinājums ciest klusu, tad abi draugi beigās pievērsās skatuvei.
Šinī acumirklī atvērās ministra ložas durvis, un Danglāra kundze līdz ar meitu un mīļāko ieņēma savas vietas.
— Ā! — teica Šato-Reno. — Te ir jūsu pazīstamie. Ko jūs skatāties uz labo pusi? Te jūs meklē.
Albērs pagriezās, un viņa skatiens tiešām sastapās ar baroneses Dan- glāras skatienu, kura viņam ar vēdekli deva zīmi. Eiženija bija vēsa kā aizvien.
— Tiešām, mans mīļais, — teica Šato-Reno, — atskaitot nevienlīdzīgās precības, mezaliansi, — un es domāju, ka uz to likt pārāk lielu uzsvaru, — es nesaprotu, kas jums varētu būt pret Danglāra jaukundzi; viņa tiešām ir skaistule.
— Tiešām, ļoti skaista, — atteica Albērs, — bet atzīstos, ka, ja varētu izvēlēties, es ņemtu maigāku skaistumu.
— Tādi jūs esat, jaunie cilvēki, — teica Šato-Reno, kurš kā trīsdesmit gadus vecs vīrs pret Albēru jutās gandrīz vai tēva lomā. — Nekad nevar jūs pilnīgi apmierināt. Jums, mans mīļais, izmeklē līgavu, kura liekas pēc pašas Diānas radīta, un jūs vēl neesat mierā?
— Nu, tieši tāpēc! Es būtu labāk vēlējies skaistuli pēc Milosas Veneras modeļa. Šī Diāna, vienmēr nimfu pavadībā, mani mazliet baida. Kad tikai man neklātos kā Akteonam!*
Dažus acumirkļus pēc Danglāra kundzes atnākšanas priekškars nokrita pirmo reizi, un orķestrī sēdekļi tūdaļ kļuva tukši.
Albērs un Šato-Renos bija pirmie, kas tos atstāja. Kādu brīdi Danglāra kundze domāja, ka Albērs steigsies apsveicināt viņu un viņas meitu, un iečukstēja Eiženijai par to ausī, bet tā tikai smiedamās pakratīja galvu. Tanī pat brīdī arī parādījās jaunais Morserfs kādā pirmā ranga sāņu ložā pie komteses G.