— Ā! Jūs esat šeit, ceļotāja kungs! — teica komtese, ar vecas paziņas sirsnību sniegdama viņam roku. — Ļoti laipni no jums, ka jūs mani pazināt, un sevišķi, ka jūs mani pagodināt ar savu pirmo apmeklējumu.
— Esiet pārliecināta, cienījamā kundze, — atbildēja Albērs, — ka es nebūtu gaidījis tik ilgi, ja vien būtu zinājis, ka jūs esat Parīzē, un būtu dabūjis jūsu adresi. Bet atļaujiet man jums priekšā stādīt baronu Šato- Reno, manu draugu, vienu no nedaudzajiem mūsu muižniekiem, kuri mēdz palikt Francijā un no kura es dabūju zināt, ka jūs bijāt zirgu skriešanā Marsa laukumā.
Šato-Reno paklanījās.
— Ā! Jūs bijāt Marsa laukumā, barona kungs? — dzīvi apjautājās komtese.
— Jā, cienījamā kundze.
— Nu, tad labi, — turpināja komtese ar lielu interesi. — Jūs man varat pateikt, kam piederēja tas zirgs, kas ieguva žokeju kluba godalgu?
— Nē, cienījamā kundze, es nupat par to jautāju Albēram.
— Vai tas jums tik ļoti rūp, cienījamā kundze? — vaicāja Albērs.
— Kas tad?
— Tā zirga kungu zināt.
— Bezgalīgi rūp zināt. Iedomājieties… vai jūs varbūt netīšām zināt, kas tas ir, vikont?
Akteonu Diānas — medību dievietes — suņi saplosīja.
— Cienījamā kundze, jūs gribējāt kaut ko pastātsit, jūs iesākāt: iedomājieties…
— Nu, labi! Iedomājieties jel, kas tas staltais brūnis un tas mazais žokejiņš rožainā jakā man no pirmā skata iedvesa tādas simpātijas, ka es par viņiem aizlūdzu, it kā būtu derējusi uz viņiem ar pusi no savas mantas; un, kad viņu uzvarēja citus zirgus par trim zirgu garumiem, es biju tik priecīga, ka plaukšķināju rokām kā ārprāte. Iedomājieties nu manu izbrīnu, kad es, mājās nonākusi, sastapu mazo, rožaino žokeju uz savām kāpnēm! Sākumā domāju, ka viņš varbūt dzīvo tanī pašā namā kā es, bet, savā istabā ienākot, ieraugu uz galda to zelta pokālu, žokeju kluba godalgu, kuru šis rožu krāsas žokejs bija vinnējis. Pokālā bija zīmīte ar vārdiem: „Komtesei G. … no lorda Retvena."
— Gluži pareizi, — teica Morserfs.
— Kā tā? Gluži pareizi? Ko jūs gribat ar to teikt?
— Es gribu teikt, ka tas ir tiešām pats lords Retvens.
— Kāds lords Retvens? — jautāja komtese.
— Jūsējais vampīrs, tas no Ardžentīnas teātra.
— Tiešām? — iesaucās komtese. — Vai tad viņš ir šeit?
— Bez šaubām.
— Un jūs saejaties ar viņu? Apciemojat viņu?
— Viņš ir mans tuvs draugs, un arī Šato-Reno viņu pazīst, — atbildēja Albērs.
— Kāpēc jūs domājat, ka viņš ir tas, kura zirgs vinnējis? — jautāja komtese.
— Viņa zirgs ir ierakstīts ar vārdu ,,Vampa".
— Nu?
— Nu, vai jūs neatminaties slaveno bandītu, kurs mani bija sagūstījis?
— Ak jā, taisnība!
— Un no kura rokām grāfs mani dīvainā kārtā izpestīja?
— Jā, jā, atceros!
— Viņu sauca par Vampu. Jūs redzat, ka uzvarētājam zirgu sacīkstē vajag būt grāfam.
— Bet kāpēc viņš sūtīja man šo pokālu? — jautāja komtese.
— Vispirms tāpēc, cienījamā kundze, ka es viņam biju daudz par jums stāstījis, un tad tāpēc, ka viņš būs priecājies, ka viņa tautiete izrāda tādu piekrišanu.
— Es ceru, ka jūs nebūsit viņam atstāstījis tās muļķības, kādas mēs par viņu sarunājām, — teica komtese.
— Tiešām, to es nevaru zvērēt, un šī maniere jums atsūtīt pokālu lorda Retvena vārdā…
— Bet tas ir neģēlīgi no jums, nu viņš mani nāvīgi ienīdīs! — iesaucās komtese.
— Vai viņa izturēšanās tiešām ir tik naidīga?
— Nē, tas nu gan ne. Vai viņš tagad ir Parīzē?
— Jā.
— Un kādu iespaidu viņš šeit atstājis?
— Ak, — atteica Albērs, — par viņu runāja veselas astoņas dienas, tad nāca angļu karalienes kronēšana, dimantu zādzība pie Marsa jaunkundzes un tamlīdzīgas lietas, un tad runāja par tām.
— Var gan redzēt, mans mīļais, — iejaucās Šato-Reno, — ka jūs esat grāfa draugs un kā tāds spriežat par viņu. Neticiet, grāfienes kundze, ko Albērs jums saka: tieši pretēji, Parīzē ne par ko citu nav vairs runas kā vien par grāfu Monte-Kristo. Vispirms viņš aizsūtīja Danglāra kundzei zirgus, kuri maksāja vairāk nekā trīsdesmit tūkstošus, tad viņš glāba dzīvību Vilfora kundzei, tad viņš, kā liekas, ieguva žokeju kluba godalgu. Ne vien tagad par viņu vien runā, bet to darīs vēl mēnešiem ilgi, ja viņš būs arī turpmāk tik ekscentrisks, kas gan šķiet ir viņa parastais dzīves veids.
— Var jau būt, — atteica Albērs, — bet sakiet, — kas ir noīrējis bijušo krievu vēstnieka ložu?
— Kura tā ir? — jautāja grāfiene.
— Tā tur starp pilāriem pirmajā rindā; tā man liekas gluži no jauna izgreznota.
— Tiešām! — iesaucās arī Šato-Reno. — Vai kāds tajā bija pirmā cēliena laikā?
— Nē, — atbildēja grāfiene, — cs nevienu tur neredzēju; bet attiecībā uz mūsu pirmītējo sarunu, sakiet, Morserfa kungs, — jūs domājat, ka grāfs Monte-Kristo tiešām ir ieguvis un man atsūtījis zelta pokālu?
— Es par to esmu pārliecināts.
— Bet es viņu nemaz nepazīstu, — teica komtese, — un man ļoti gribas nosūtīt pokālu viņam atpakaļ.
— Ā, tā nedariet vis! Viņš jums atsūtītu citu, kurš būtu izgriezts no viena vienīga liela safīra vai izdobots no rubīna. Tā viņam ir tāda maniere. Vajag viņu saprast tādu, kāds viņš ir.
Atskanēja zvaniņš kā zīme, ka sākas otrais cēliens. Albērs piecēlās un atvadījās.