— Ā, te, — teica Danglāra kundze, — vai zināt, kas jums būtu jādara, Morserfa kungs? Jums vajadzētu apciemot grāfu Monte-Kristo un atvest viņu šurp.
— Ā, — teica Albērs, — viņš laikam pats atnāks. Paskatiet, cienījamā kundze, viņš ir jūs ieraudzījis un apsveic jūs.
Baronese atbildēja uz grāfa sveicienu ar saviem vislaipnākiem smaidiem.
— Nu, lai tad notiek tā: es atsakos no laimes ilgāk šeit palikt; atstāju jūs un gribu raudzīt ar grāfu parunāties.
— Ejiet vienkārši viņa ložā!
— Bet es neesmu grieķietei priekšā stādīts.
— Jūs jau sakāt, ka tā esot verdzene, — atteica baronese.
— Jā, bet jūs, cienījamā kundze, apgalvojāt, ka tā ir princese… Bet varbūt grāfs pats iznāks.
Morserfs aizsteidzās; tiešām, grāfa ložas durvis atvērās, kad Albērs gāja tām garām, grāfs pateica Alī dažus vārdus arābiski un paņēma Albēru zem rokas.
Alī aizvēra durvis un palika pie tām stāvot, kamēr viņam apkārt salasījās ļaužu pūlis.
— Savādi ļaudis jūsu parīzieši, kā viņi apstāj manu Alī; Austrumos ļaudis nebūt tik ziņkārīgi nenolūkotos uz parīzieti, — teica Monte-Kristo.
— Jā, austrumnieki ir klusi, nopietni ļaudis, un bez tam, grāfa kungs, šī uzmanība tiek pievērsta Alī sevišķi tāpēc, ka viņš pieder pie jums, un jūs pie mums esat dienas varonis.
— A, tiešām? Un kas man izgādājis šo godu?
— Pie joda! Jūs pats. Jūs dāvināt zirgus, kas maksā desmitiem tūkstošu, jūs glābjat dzīvību prokurora sievai, jūs liekat majora Blaka vārdā skriet skaistākajam zirgam un mazākajam žokejam, kurš laikam ir kāds Āfrikas pundurītis; beigās jūs iegūstat zelta pokālus un dāvināt tos skaistām sievietēm.
— Un kas jums pastāstījis par visām šīm manām muļķībām? — jautāja Monte-Kristo.
— Nu, pirmo — Danglāra kundze, kura deg nepacietībā drīzāk jūs redzēt savā ložā vai, pareizāk, jūs parādīt; otro — Bošāna avīze un trešo — mana paša asprātība. Kāpēc jūs saucāt savu zirgu par „Vampu", ja gribat palikt nepazīts?
— A, taisnība gan, tur es pārskatījos, — teica grāfs. — Bet sakiet, — vai grāfs Morserfs nenāk arī pa reizei uz operu. Es lūkojos visapkārt pēc viņa, bet nevarēju atrast.
— Viņš šovakar atnāks, — es domāju, baroneses ložā.
— Vai šī skaistā, jaunā kundze, kura ir pie baroneses, ir viņas meita? — jautāja grāfs.
— Jā.
— Tad varu jums laimi vēlēt, — teica Monte-kristo.
— Mēs par to citā reizē runāsim vairāk, — teica Albērs smiedamies. — Kā jums patīk mūzika?
— Vikont, kad jūs gribat dzirdēt mūziku, atnāciet pie manis uz pusdienām!
— Es pie jums jau dzirdēju mūziku brokastīs — Romā.
— Ak, tā bija Haides gusļi! Nabaga izdzītā meitene reizēm kavē sev laiku, spēlēdama man savas dzimtenes dziesmas.
Albērs tālāk nejautāja; grāfs arī klusēja.
Tanī acumirklī atskanēja zvaniņš.
— Atvainojiet mani, — teica grāfs, uz savu ložu iedams, — sveiciniet komtesi G. no viņas vampīra!
— Un baronesi Danglāru?
— Sakiet, ka es viņai vēl šovakar stādīšos priekšā, ja viņa atļauj, — teica grāfs.
Sākās trešais cēliens.
Vecais grāfs Morserfs ienāca baroneses Danglāras ložā, bet viņa atnākšana teātrī neradīja nekādu ievērību.
Tikai Montē- Kristo viņu ievēroja un viegls smaids parādījās uz viņa lūpām.
Turpretim viņa pavadone Haide neredzēja nekā cita kā vien skatus uz skatuves, kuri uz viņu kā uz visiem dabas bērniem atstāja dziļu iespaidu.
Kā parasti ritēja trešais cēliens; tiklīdz krita priekškars, Monte-Kristo devās uz Danglāra kundzes ložu.
Baronese iesaucās priecīgā pārsteigumā.
— Ā, sveiki grāfa kungs! — viņa teica. — Es tiešām jau sen ilgojos savu takstisko pateicību papildināt mutiski.
— Ak, cienījamā kundze, — teica grāfs, — vai jūs atminaties vēl to mazo pakalpojumu? Es jau to biju gandrīz vai aizmirsis.
— Tiešām? Bet ko nekad neaizmirst, tas ir, ka jūs, grāfa kungs, dienu vēlāk izglābāt Vilfora kundzi no briesmām, kurās viņu ieveda tie paši zirgi!
— Arī šinī gadījumā es nepelnu pateicību, — teica Monte-Kristo, — manam nūbietim Alī bija laime pakalpot Vilfora kundzei.
— Un vai tas arī bija Alī, kas manu dēlu izglāba no bandītu rokām? — teica grāfs Morserfs.
— Nē, grāfa kungs, — atbildēja Monte-Kristo, spiezdams ģenerāļa pasniegto roku, — nē, šoreiz es pats pieņemu pateicību, bet jūs jau reizi pateicāties, un es jūtos laimīgs, ka jūs pret mani glabājat tās pašas jūtas. Parādiet man to godu, baroneses kundze, mani jūsu meitai priekšā stādīt!
— Ā, jūs jau esat priekšā stādīts, vismaz vārda pēc, jo pirms divām trim dienām mēs runājām tikai par jums, grāfa kungs, — Eiženija, tas ir grāfs Monte-Kristo.
Grāfs paklanījās, Eiženija viegli palocīja galvu.
— Jums līdzās ir apbrīnojama sieviete, grāf, — teica Eiženija. — Vai tā ir jūsu meita?
— Nē, cienījamā jaunkundz, — atbildēja grāfs, pārsteigts par šādu neparastu vaļsirdību. — Tā ir nabaga grieķiete, kurai es esmu aizbildnis.
— Un kā viņu sauc?
— Haide, — atbildēja Monte-Kristo.
— Grieķiete, — murmināja grāfs Morserfs.
— Jā, grāf, — teica Danglāra kundze, —. un sakiet man, — vai jūs jebkad Ali Tebelina pašā pilsgalmā, kur jās dienējāt ar tādu slavu, esat redzējis tik apbrīnojamu kostīmu kā tas, kas mums tur acu priekšā?
— Ā! — teica Monte-Kristo. — Jūs bijāt Janina karaspēkā, grāfa kungs?
— Es biju paša karapulka ģenerālinstruktors, — atbildēja Morserfs, — un par manu ievērojamo mantību, es to neslēpju, man jāpateicas slavenā albāņu vadoņu devībai.