— Palūkojiet taču! — atgādināja Danglāra kundze.
— Kur tad? — stostījās Morserfs.
— Tur! — teica Monte-Kristo.
Viņš aplika vienu roku ap grāfu un pārliecās līdz ar viņu pār ložas malu.
Šinī mirklī Haide, kuras skatieni bija meklējuši Monte-Kristo, ieraudzīja viņa bālo vaigu blakus Morserfam, kuru viņš turēja apskautu.
Šis skats uz meiteni darīja tādu iespaidu kā Medūzas galva. Viņa pakustējās uz priekšu, it kā gribētu abus divus ar saviem skatieniem vai aprīt, tad viņa atmetās atpakaļ savā sēdeklī klusi iekliegdamās, it kā šī skata pārvarēta.
Tuvāk sēdošie bija dzirdējuši šo kliedzienu; Alī tūliņ atvēra durvis.
— Palūkojiet, grāfa kungs, kas tad ir noticis jūsu sargājamai grieķietei! — teica Eiženija. — Viņa liekas ir paģībusi.
— Jā, tā liekas, — atteica grāfs, — bet nerūpējaties, jaunkundz, Haidei ir ļoti viegli uzbudināmi nervi, un viņa nepacieš stipras smaržas; smarža, kas viņai pretīga, var viņai likt paģībt, bet man ir līdzeklis, — un viņš izvilka flakonu un atstāja ložu.
Haide vēl bija ļoti bāla, kad viņš ienāca ložā un satvēra viņas roku. Monte-Kristo manīja, ka viņas rokas ir ledus aukstas un mitras.
— Ar ko tu runāji, kungs? — meitene viņam jautāja.
— Ar grāfu Morserfu, kurš tavam tēvam esot kalpojis un atzīstas, ka pateicoties viņam par savu bagātību.
— Ak, tas neģēlis! — iesaucās Haide. — Viņš tieši ir tas, kas manu tēvu pārdeva turkiem, un viņa bagātība ir samaksa par nodevību. Vai tu to nezināji, mans mīļotais kungs?
— Es gan biju ko dzirdējis par šiem notikumiem Epirā, bet nezinu tuvākos apstākļus. Nāc, mana meita, tu man pastāstīsi par to!
— Ak jā, nāc, nāc! Man ir tā, it kā man būtu jāmirst, ja es vēl ilgāk paliktu vienā namā ar šo cilvēku.
Un Haide aši piecēlās, iesedzās savā ar pērlēm un koraļļiem izrotātā balta kašmira burnusā un aši steidzās projām tanī acumirklī, kad pacēlās prikškars…
— Nu, sakiet jel, vai šis vīrs kaut ko tā dara kā citi cilvēki, — komtese G. teica Albēram, kurš atkal bija pie viņas atsēdies, — viņš uzmanīgi noklausās „Velna Roberta" trešo cēlienu, lai aizietu tieši pirms ceturtā.
XVI
Kursa maiŅa >
Dažas dienas pēc šis izrādes Albērs de Morserfs brauca uz Elizejas laukiem, lai apciemotu grāfu Monte-Kristo. Viņam vēlreiz bija jāaiznes grāfam baroneses Danglāras pateicība; viņam līdzi atbrauca arī Lisjēns Debrē, kurš arī pievienoja dažus komplimentus Albēra vārdiem, bet kura nolūki bija citi; tomēr Monte-Kristo tos noprata diezgan pareizi.
Viņam likās, ka Debrē nācis divkārtējas ziņkārības dzīts, no kuras vienai pusei sākums meklējams pie baroneses Danglāras. Baronese, tā Monte-Kristo sprieda, — nevarēdama pati tuvāk iepazīties un izdibināt to vīru, kurš dāvinājis zirgus par trīsdesmit tūkstošiem franku un nāca uz operu ar grieķu verdzeni, kura bija apbērta ar dimantiem vismaz viena miljona vērtībā, gribēja izmantot citas acis, lai vismaz redzētu šā vīra tuvāko apkārtni un mājas dzīvi, pēc kuras varētu apspriest viņa raksturu.
Tomēr ārēji grāfs neizlikās, ka manītu kādu sakaru starp Debrē apmeklējumu un baroneses ziņkārību.
— Jūs esat gandrīz vai pastāvīgi saskarē ar baronu Danglāru? — viņš jautāja Albēram.
— Zināms, grāfa kungs; jūs taču zināt, ko jums tiku sacījis.
— Tātad tā lieta aizvien vēl tiek turpināta?
— Vairāk nekā jebkad, — izmeta Debrē, — tā ir gandrīz vai jau galīgi izlemta lieta.
Un, bez šaubām, domādams, ka šie daži vārdi, ar kuriem viņš iejaucās sarunā, dod viņam tiesību vairāk līdzi nerunāt, bet nodoties tikai klusai novērošanai, Debrē ieknieba acīs savu lorneti, iekoda zobos sava spieķa zelta rokturi un sāka staigāt apkārt pa istabu, aplūkodams gleznas un pie sienām pakārtos ieročus,
— Ā! — Monte-Kristo turpināja sarunu. — Es biju domājis, ka izšķirošais brīdis vēl nav tik tuvu.
— Ak, mīļais grāfa kungs, — atbildēja Albērs, — viss iet savu gaitu gluži nemanot; kamēr nemaz par to nedomā, tās veidojas un beigās tikai pabrīnies par to virzienu, kādā tās aizgājis. Mans tēvs un Danglārs kopā esot dienējuši Spānijā, mans tēvs armijā, Danglārs intendatūrā, karaspēka apgādē, tur abi esot likuši pamatu savai bagātībai, kuras līdz tara Danglāram nemaz nebijis un kuru mans tēvs revolūcijā bija zaudējis; politiski un militāri nopelni manam tēvam palīdzējuši iegūt lielas summas un finansiāli nopelni Danglāram — apbrīnojamas summas.
— Jā, tiešām! — teica Monte-Kristo, — es domāju, Danglāra kungs man arī ko par to sacīja, — un, pametis skatienu uz Lisjēnu, kurš šķirstīja kādu albumu, viņš turpināja, — un viņa ir smuka, Eiženijas jaunkundze? Jo man liekas, ka tā viņu sauca.
— Ļoti smuka jeb, pareizāk, ļoti skaista, — atbildēja Albērs, — bet es, necienīgais, neprotu viņas skaistumu cienīt.
— Jūs jau runājat tā, it kā būtu viņas virs.
— Ā! — teica Albērs, apskatīdamies pēc Lisjēna.
— Vai zināt, — klusi teica Monte-Kristo, — jūs neliekaties pārāk sajūsmināts par šīm precībām?
— Ak, mans Dievs! — atbildēja Albērs. — Es neesmu vienīgais, kas nav sajūsmināts.
— Bet kas tad vēl? Jūs taču man sacījāt, ka jūsu tēvs vēloties šīs precības.
— Bet Eiženijas jaunkundze tās nevēlas, un…
— Ā! Un…?
— Mana māte, — turpināja Albērs. — Viņai ir gudrs un drošs skatiens. Viņai ir, es nezinu, kāds aizspriedums pret Danglāriem.
— To es varu saprast, — teica Monte-Kristo savādā balsī, — grāfiene Morserfa ir personificēta aristokrātija un sevišķi smalkjūtīga, tāpēc viņa mazliet kavējas aizskart vienkārša cilvēka rupjo roku, kurš tikai caur bagātību ticis augstākās aprindās.