— Es nezinu, vai tas ir iemesls, — atteica Albērs, — bet to es zinu, ka šīs precības, ja tas notiktu, darītu manu māti ļoti nelaimīgu. Jau pirms sešām nedēļām vajadzēja notikt ģimeņu sapulcei, bet es dabūju briesmīgu migrēnu — galvassāpes…
— īstas galvas sāpes? — smiedamies jautāja grāfs.
— Ā! Ļoti nopietni, laikam bailes… tā ka saruna tika atlikta uz diviem mēnešiem. Nav jau ko steigties, es vēl neesmu divdesmit vienu gadu sasniedzis un Eiženijai ir tikai septiņpadsmit. Bet šie divi mēneši drīz beidzas. Jūs varat iedomāties, grāfa kungs, kādā klizmā es atrodos. Ak, cik apskaužams jūs esat, ka esat brīvs!
— Nu, esiet arī jūs brīvs!
— Tas manu tēvu pārāk apbēdinātu, kad es neprecētu Eiženiju.
— Nu, tad preciet to! — teica grāfs, plecus savādi paraustīdams.
— Tās manai mātei būtu īstas ciešanas, — teica Albērs.
— Nu, tad nepreciet! — teica grāfs.
— Es redzēšu, jūs man varbūt palīdzēsit, dosit padomu, vai ne? Ak, lai manai labai, mīļai mātei aiztaupītu sāpes, es varētu ar tēvu sanaidoties!
Monte-Kristo novērsās; viņš likās aizgrābts.
— Ē! — viņš teica Debrē, kurš otrā zāles galā sēdēja ar zīmuli un piezīmju grāmatiņu rokās. — Ko tad jūs tur darāt? Zīmējat kādu skici pēc Pusēna?
— Es — un skice! — omulīgi atteica Debrē. — Es pārāk cienu glezniecību! Nē, nē, es daru kaut ko gluži pretēju glezniecībai, es rakstu skaitļus.
— Skaitļus?
— Jā, es rēķinu, un tas netieši attiecas arī uz jums, vikont Albēr; es aprēķinu, cik Danglāra firmai vajadzēja vinnēt pie pēdējās Haiti papīru kursa celšanās: fondi trijās dienās cēlušies no 206 uz 409, un gudrais baņķieris daudz iepircis par 206. Viņam vajag būt vinnējušam trīssimt tūkstošus liru.
— Tas vēl nebūtu viņa labākais loms, — teica Albērs. — Vai viņš nav šogad vinnējis veselu miljonu spāniešu papīros?
— A, to nevar zināt, bet Haiti, tā ir pavisam kas cits; Danglāra kungs vakar pārdeva par 409 un iebāza kabatā 300000 vinnējis, bet zaudējis divdesmit vai divdesmit piecus tūkstošus.
— Un kāpēc fondi ir krituši no 409 uz 205? — jautāja Monte-Kristo. — Jums jāatvaino mani, jo esmu nezinātājs šinīs biržu intrigās.
— Tāpēc — smiedamies atbildēja Albērs Debrē vietā, — ka ziņas nāk cita pēc citas, bet nav līdzīgas cita citai…
— Vai velns! — teica grāfs. — Debrē kungs vienā dienā riskē pazaudēt trīssimt tūkstošus. Viņš tātad tiešām ir milzīgi bagāts?
— Viņš īstenībā nav tas, kurš riskē, — dzīvi teica Lisjēns, — tā ir pati Danglāra kundze; viņa tiešām ir bezbailīga.
— Bet jūs, Lisjēn, jūs taču esat apdomīgs virs un zināt, cik maz var paļauties uz tādām biržas ziņām, jo jūs jau esat pats tuvu pie ziņu avota, jums vajadzētu Danglāra kundzi atturēt, — smaidīdams teica Albērs.
— Kā lai es to spēju, ja tas neizdodas pat viņas vīram? — teica Lisjēns. — Jūs pazīstat baroneses raksturu, nevienam nav ietekmes uz viņu, viņa aizvien dara to, ko pati grib.
— Ak, ja es būtu jūsu vietā… — teica Albērs.
— Nu?
— Es viņu izdziedētu; tas būtu arī pakalpojums viņas nākamajam znotam.
— Kā tā?
— Ā, ļoti vienkārši. Es viņai dotu mācību.
— Mācību? — jautāja Debrē, jau apjukdams.
— Jā. Jūsu stāvoklis, kā ministra sekretāram, piedod no jums izplatītajām ziņām lielu nozīmi un ticamību; jūs nevarat ne muti paplest, tūdaļ biržas aģenti pieraksta katru jūsu vārdu; lieciet Danglāra kundzei reižu reizēm zaudēt līdz simttūkstoš frankiem, un viņa kļūs uzmanīga un apdomīga.
— Es nesaprotu… — stostījās Debrē.
— Viss taču ir ļoti skaidrs, — atbildēja Albērs ar naivitāti, kurā nemaz nevarēja manīt, ka tā ir mākslota. — Kādurīt paziņojiet kaut ko gluži nedzirdētu, telegrāfisku ziņu, kuru tikai jūs varat zināt: ka Henrijs IV, piemēram, vakar bijis ciemos pie Gabrieles, — fondi tūdaļ lieliski celsies, Danglāra kundze pēc tā ierīkos savu biržas spēli un visādā ziņā zaudēs, ja nākamajā rītā Bošāns savā avīzē rakstīs:
„Nav pareizi, ka ļaudis, kuri lietas var labi pārzināt, apgalvo, ka karalis Henrijs IV vakar bijis pie Gabrieles; šis fakts ir gluži nepatiess; karalis Henrijs IV Pontrefu nav atstājis."
Lisjēns piespiesti smējās.
Monte-Kristo, pēc uzskata gluži vienaldzīgs, nebija palaidis garām nevienu vārdu no šīs sarunas, un viņa asās acis bija pat, kā likās, atklājušas kādu noslēpumu ministra sekretāra apjukumā.
Lisjēns Debrē pasteidzās pabeigt savu apciemojumu; viņš šeit vairs nejutās omulīgi.
Grāfs teica, viņu izvadīdams, tam dažus paklusus vārdtis, uz kuriem Lisjēns atbildēja:
Monte-Kristo atgriezās atpakaļ pie jaunā Morserfa.
— Apdomājiet labi, — teica grāfs, — vai jūs nedarījāt nepareizi, šādā kārtā ar Debrē runājot par savu nākamo sievasmāti?
— Lūdzu, grāfa kungs, — teica Albērs, — neizrunājiet jau iepriekš šo vārdu!
— Vai tad grāfiene, jūsu māte, tiešām bez pārspīlējuma ir tik ļoti pret šīm precībām?
— Tik ļoti pretī, ka baronese reti atnāk uz mūsu namu un ka mana māte pie Danglāriem, man liekas, nav vēl ne divas reizes bijusi.
— Tad, — teica Monte-Kristo, — es jūtos iedrošināts ar jums atklāti runāt. Danglāra kungs ir mans baņķieris, Vilfora kungs ir apbēris mani ar laipnībām aiz pateicības par laimīgo gadījumu, kas man deva izdevību viņam pakalpot. Es tāpēc paredzu veselu virkni svētku un mielastu. Lai neizliktos par liekēdi, jā, arī lai aizsteigtos citiem priekšā, es apņemos ielūgt Danglāra kungu un kundzi un Vilfora kungu un kundzi uz savu villu Oteilā. Ja ielūdzu jūs un Morserfa kungu un kundzi — Vai tad tas neizskatīsies gandrīz vai pēc derību svētkiem, vai vismaz Morserfa kundze to tā neuzlūkos no sava stāvokļa? It sevišķi vēl, ja Danglāra kungs parāda man to godu, ka atved līdzi savu meitu Eiženiju? Tad jūsu māte, grāfiene, turēs uz mani ļaunu prātu, ko es nebūt nevēlos; tieši otrādi, es jūs ļoti lūdzu, lai jūs viņai atgādināt, cik gauži es vēlos, ka viņa uz mani turētu labu prātu.