— Tiešām grāfa kungs, — teica Albērs, — es jums daudzreiz pateicos, ka jūs bijāt pret mani tik atklāts. Un mana māte uz jums tur ļoti labu prātu, kad jūs pagājušajā reizē pie mums bijāt, mēs vēl kādu stundu pēc tam runājām par jums. Viņa būs jums ļoti pateicīga, ka viņai nevajadzēs piedalīties jūsu svētkos, kaut gan tēvs briesmīgi dusmosies.
Grāfs pasmējās.
— Nu, labi, — viņš teica Albēram, — bet, ja nu jūs, manu pirmo Parīzes pazīstamo, pie manis neredzēs un mani par jums prasīs? Ierīkojiet vismaz tā, ka jūs esat kaut kur citur aizņemts, un atsūtiet man par to rakstisku ziņu! Jūs zināt, baņķieri tic tikai rakstiskam vārdam.
— Man iekrīt prātā vēl kas labāks, grāfa kungs, — teica Albērs, — mana māte gribēja pabūt pie jūras. Kurā dienā jūs esat paredzējis savu mielastu?
— Sestdien.
— Šodien ir otrdiena, labi, rītvakar mēs aizbraucam, parīt mēs esam Treporā. Jūs tiešām esat lielsks vīrs, grāfa kungs, ja mākat visiem izdarīt pa prātam.
— Es? Jūs man parādāt par daudz goda; es gribētu jums izpatikt, tas ir viss.
— Kad jūs esat izsūtījis ielūgumus?
— Šodien.
— Labi, es steidzos pie Danglāra kunga un paziņoju viņam, ka rītā līdz ar māti atstāju Parīzi. Es neesmu jūs redzējis un tātad nekā nezinu par jūsu mielastu.
— Ak, jūs neapdomīgais jaunais cilvēks! — iesaucās grāfs. — Un Debrē, kurš jūs šeit pie manis redzēja?
— Ak jā, taisnība!
— Tieši otrādi, es jūs šeit pie sevis ielūdzu bez visām rakstiskām formalitātēm, un jūs man gluži vienkārši atbildējāt, ka sestdien nevarat būt mans viesis, jo jau rīt braucot uz Treporu.
— Nu, labi! Tātad tas jau būtu nokārtots. Bet vai jūs varbūt vēl neapmeklēsit manu māti, pirms aizceļojam?
— Vēl šodien tas būtu grūti izdarāms; bez tam es jūs traucētu sagatavoties ceļam.
— Nu, labi, dariet vēl kaut ko jaukāku! Jūs līdz šim bijāt vienmēr laipns vīrs, esiet tagad pielūgšanas cienīgs!
— Kas man jādara, lai iegūtu šādu cēlu stāvokli?
— Klausieties! Jūs šodien esat brīvs kā putns debesīs. Nāciet man līdzi uz dineju, mēs būsim pašu ļaudis vien — jūs, māte un es. Jūs manu māti tikko esat redzējis; viņa ir sieviete, kuru vērts tuvāk pazīt, un es neko vairāk nenožēloju, ka nav otras tādas, divdesmit gadus jaunākas, tad, zvēru jums, drīz vien būtu divas grāfienes Morserfas — vecā un jaunā. Manu tēvu jūs šodien mājās neatradīsit, viņam ir sēde, un viņš ēdīs pusdienas pie lielreferendāra kunga. Nāciet, mēs tērzēsim par mūsu ceļojumiem jūs pastāstīsit mums par savām dēkām, iepazīstināsit mūs ar grieķietes dzīvesstāstu, kuru mēs redzējām operā un kuru jūs dēvējāt par verdzeni, bet turat kā princesi. Mēs runāsim itāliski, spāniski, kā vien jūs gribat: nāciet, nāciet, mana māte ļoti priecāsies!
— Tūkstošreiz paldies! — teica grāfs, — par šo tik mīļo ielūgumu, es bezgala nožēloju, ka nevaru to pieņemt. Es neesmu brīvs, kā jūs domājat, man šodien ir ļoti svarīga satikšanās.
— Ak, ejiet jel! Jūs mani tik tikko kā pamācījāt, kā tikt vaļā, ja tiek ielūgts uz nepatīkamu mielastu. Man vajag pierādījumu. Es gan, par laimi, neesmu baņķieris kā Danglārs, bet tikpat neticīgs.
— Es jums došu pierādījumu, — teica Monte-Kristo. Viņš piezvanīja.
— Hm! — . noteica Albērs. — Šī jau ir otrā reize, kad jūs atsakāties ēst kopā ar manu māti. Tas ir ar nodomu, grāfa kungs.
Monte-Kristo notrīsēja.
— Ā, tā nedomājiet! — viņš teica. — Bet te jau arī nāk mans pierādījums.
Ienāca Batistens un palika pie durvīm stāvot.
— Es nezināju par jūsu apciemojumu, Morserfa kungs, vai ne tā?
_ Ak, ko, jūs neesat ikdienišķs cilvēks, — atteica Albērs, — es nevaru galvot, varbūt jūs tomēr zinājāt.
_ Vismaz es nevaru uzminēt, — teica grāfs, — ka jūs mani ielūgsit uz pusdienām.
_ Jā, to gan jūs nevarējāt zināt.
— Nu, labi, tad klausieties! Batisten, ko es jums šorīt sacīju, kad jūs iesaucu savā darbistabā?
_ Likt grāfa kunga durvis slēgt, tiklīdz pulkstenis būs sitis pieci, — atteica sulainis.
_ Labi, tālāk!
_ Ā, grāfa kungs, lai paliek!.. — teica Albērs.
_ Nē, nē, — atteica Monte-Kristo, — es visādā ziņā gribu atsvabināties no tā noslēpumainā plīvura, kuru jūs esat man uzklājis, mīļais vikont; ii" par grūtu mūžīgi tēlot Manfrēda lomu. Es gribu dzīvot kā kristāla namā. Tālāk… turpiniet, Batisten!
_ Tālāk, lai es nevienu nepieņemot kā vien majoru Bartolomo Ka- valkanti un viņa dēlu.
— Jūs dzirdat, majoru Bartolomo Kavalkanti, vīru no visvecākajiem Itālijas muižniekiem, kura ģimeni jau Dante piemin… Jūs atceraties, „Pekles" desmitajā dziedājumā; tad viņa dēlu, jaunu cilvēku, apmēram jūsu gados un stāvoklī, vikont, kurš ar sava tēva miljoniem parādīsies Parīzes sabiedrībā. Majors man šovakar stādīs priekšā savu dēlu — kontinu, kā Itālijā sauc vikontu. Es redzēšu, vai no viņa var ko izveidot. Jūs man taču palīdzēsit, vai ne, vikont?
_ Bez šaubām, — atbildēja Albērs, — tātad tas ir jūsu vecs draugs?
_ Nebūt ne, viņš ir cienījams sinjors, ļoti laipns, ļoti smalks, tādu Itālijā ir simtiem! Vecu ģimeņu izvirtušie pēcnācēji. Es viņus dažas reizes esmu redzējis Buloņā, Florencē, Lukā; tādi ceļa paziņas ir ļoti uzbāzīgi, viņi visur prasa draudzīgu palīdzību, ja vienreiz viņiem esi palīdzējis. Šis krietnais majors grib atkal redzēt Parīzi, kuru viņš senāk redzējis, kad gājis Šeit cauri, lai Maskavā liktos izsaldēties. Es viņam sarīkošu krietnu dineju, apsolīšu uzlūkot viņa dēlu, ļaušu tam darīt visas muļķības, kādas tik viņš vēlas, un ar to viss būs pabeigts.