_ Smalki! — teica Albērs. — Es redzu, jūs esat lielisja audzinātājs. Nu, uz redzēšanos, svētdien mēs atkal pārbraucam uz Parīzi. Ā, jā, man ir vēstule no Fransa.
_ A, tiešām? — teica Monte-Kristo. — Un vai viņam aizvien vēl patīk Itālijā?
— Es domāju ka, jā, bet viņam pietrūkstat jūs. Viņš teic, ka jūs esot bijis Romas saule; tagad tur esot drūmi un tumši. Es nezinu, vai viņš pat neiet tik tālu, ka apgalvo, it kā tur tagad līstot, tāpēc ka jūs tur neesot.
— Tātad jūsu draugs Franss savas domas par mani ir grozījis?
— Nebūt ne, viņš jūs uzskata par bez mērā fantastisku cilvēku, un tieši tāpēc jūs viņam pietrūkstot.
— Viņš ir mīļš, jauns cilvēks, par kuru tūliņ no pirmās reizes interesējos, kad redzēju, ka viņš paliek bez vakariņām; vakariņas viņš toreiz laipni pieņēma. Viņš laikam ir ģenerāļa d'Epinē dēls, tā paša ģenerāļa, kurš, 1815. gadā tika nokauts?
— Jā, to izdarīja bonapartisti.
— Tiešām, jā! Es viņu mīlu, to jauno cilvēku. Vai arī viņam netiek gatavotas precības?
— Jā, viņam jāprecē Vilfora jaunkundze.
— Vai tas var būt?
— Tāpat kā man jāprecē Danglāra jaunkundze, — atbildēja Albērs smiedamies.
— Jūs smejaties?
— Jā.
— Es smejos tāpēc, ka viņam tikpat daudz patikas uz precībām kā man. Bet tiešām, grāfa kungs, mēs pļāpājam par sievietēm, kā sievietes pļāpā par vīriešiem; tas ir gluži nepiedodami.
Albērs piecēlās.
— Jūs gribat iet? — jautāja grāfs.
— Tas tik ir lieliks jautājums! — smējās Albērs. — Divas stundas es jūs jau apgrūtinu, un jūs esat tik smalks man jautāt, vai es jau gribot iet. Tiešām, grāf, jūs esat smalkākais vīrs pasaulē! Un jūsu apkalpotāji, kā tie ir iemācīti! It īpaši Batistena kungs! Es nekad tādu cilvēku neesmu varējis dabūt; ja jūs kādreiz viņu atlaistu, tad, lūdzu, dot man priekšrocību uz viņu.
— Ļoti labprāt, vikont.
— Tas vēl nav viss, pagaidiet! Sveiciniet no manis jūsu smalko majoru di Kavalkanti un, kad viņam varbūt būtu nolūks apprecināt savu dēlu, tad sameklējiet viņam sievu, ļoti bagātu, ļoti muižniecisku, vismaz no mātes puses, un īsti baronesi, vismaz no tēva puses. Tad es jums palīdzēšu, grāfa kungs.
— A, ā, — atbildēja Monte-Kristo, — lūk, ko jūs esat nodomājis! Bet kad tikai tiešām tā arī neiznāk!
— Grāfa kungs, — teica Albērs, — kādu lielu pakalpojumu jūs man izdarītu un cik vēl daudz simtreiz vairāk es jūs mīlētu, ja es ar jūsu palīdzību varētu palikt vecpuišos un kaut arī tikai uz kādiem desmit gadiem-!
— Ir iespējams viss, — nopietni atbildēja grāfs.
Kad Albērs bija aizgājis, Monte-Kristo trīs reizes piezvanīja. Ienāca Bertučio.
— Bertučio, — teica grāfs, — jūs būsit jau dzirdējis, ka es sestdien rīkoju mielastu Oteilā.
Bertučio sarāvās.
— Labi, mans kungs, — viņš teica.
— Es paļaujos uz jums, — turpināja Monte-Kristo, — ka viss būs cik vien iespējams labi un piemēroti ierīkots. Nams ir ļoti skaists, vismaz var tikt padarīts ļoti skaists.
— Lai to panāktu, vajadzētu visu mainīt, grāfa kungs, jo tapsējums ir novecojis.
— Nu, tad mainiet visu, izņemot tikai vienu vienīgu istabu — guļamistabu ar sarkanām damasta tapetēm; tā lai paliek gluži tāda, kāda bijusi.
Bertučio paklanījās.
— Arī dārzu nemainiet; bet ar pagalmu, piemēram, dariet ko zināt; man būs patīkami, ka tas būs kļuvis gluži vai nepazīstams.
— Es darīšu, kas būs iespējams, lai jūs apmierinātu; bet man būtu patīkami, ja jūs man vismaz paziņotu savus nolūkus attiecībā uz mielastu.
— Tiešām, Bertučio, — atbildēja grāfs, — es redzu jūs gluži pārvērtušos, šaubīgu, sapņainu, kopš jūs esat Parīzē.
— Kaut jūs, ekselence, man vismaz pateiktu, ko esat nodomājis ielūgt?
— To es pats vēl labi nezinu, un jums tas arī nav jāzina. Lukulls viesosies pie Lukulla, — ar to ir diezgan.
XVII
Majors Kavalkanti
Ne grāfs Monte-Kristo, ne Batistens nebija teikuši nepatiesību, kad viņi paziņoja Albēram par gaidāmo majora apciemojumu, kura dēļ Monte- Kristo atsacījās no dinejas.
Pulkstenis nosita septiņi, un Bertučio jau pirms divām stundām bija devies uz Oteilu, kad pie grāfa nama Elizejas laukos piestājās ormanis, kas atveda kādu piecdesmit divus gadus vecu vīru un tūliņ aizsteidzās projām, it kā nokaunējies. Vecajam vīram bija mugurā vecmodes virsvārki, tā saucamais roklors, zaļš ar melniem apšuvumiem, platas bikses no zilas vadmalas, diezgan pieklājīgi zābaki, kuri tomēr nebija diezgan sen viksēti un kuru zoles bija pārāk biezas, lai varētu saukties par smalkiem, ādas cimdi, cepure, kādas mēdz nēsāt žandarmi, un melna kravate ar baltu apšuvumu, kuru varēja noturēt par kakla dzelzi, ja vecais kungs to nebūtu nēsājis labprātīgi. Vecais kungs piezvanīja pie vārtiem, apjautājās, vai šeit dzīvo grāfs Monte-Kristo, tad iegāja, pats cieši aiztaisīja durvis aiz sevis un gāja uz galveno ieeju.
No mazās, kantainās galvas, iesirmajiem matiem, kuplām sirmām ūsām Batistens viņā pazina majoru, kuru gaidīja.
Vecais tika ievests vienkāršākajā salonā, kur grāfs jau gaidīja un gāja viņam pretim.
— Ā, mans mīļais kungs, — smiedamies teica grāfs, — esiet sveiks, es jūs jau gaidīju.
— Tiešām, — teica vecais itālietis, — ekselence, gaidījāt mani?
— Jā, es zināju, ka jūs šodien ieradīsities ap pulkstens septiņiem.
— Jūs zinājāt, ka es nāku? Jums bija agrāk paziņots?