— Jā, — atteica Monte-Kristo.
— Ā, jo labāk! Es baidījos, kā man jāatzīstas, ka šis rīkojums būtu ticis aizmirsts.
— Kāds?
— Jums paziņot.
— Nē, nebūt nav aizmirsts.
— Tātad jūs esat drošs, ka nemaldāties? — jautāja vecis.
— Gluži drošs, — atteica Monte-Kristo.
— Tātad mani, mani pašu, ekselence, sagaidījāt šovakar pulkstens septiņos?
— Jūs, tiešām jūs. Bet mēs jau varam tūdaļ tikt par to skaidrībā.
— Ak, kad jūs mani sagaidījāt, — teica barons no Lūkas, — tad tās būtu gluži veltas pūles.
— Nē, nē! Drošības pēc, — teica Monte-Kristo.
Barons no Lūkas piepeši likās drusku nemierīgs.
— Palūkosimies tuvāk, — teica Monte-Kristo, — vai jūs neesat Barto- lomeo Kavalkanti?
— Bartolomeo Kavalkanti, — priecīgi atkārtoja svešnieks, — gluži pareizi.
— Bijušais austriešu majors?
— Vai es esmu bijis majors? — nedroši jautāja vecais kareivis.
— Jā, — atteica Monte-Kristo, — jūs bijāt majors. Šis tituls Francijā atbilst tai dienesta pakāpei, kurš jums bija Itālijā.
— Labi, — teica vīrs no Lūkas, — es neprasu neko lielāku, bet jūs sapratāt…
— Bez tam jūs nenākat pie manis pats no sevis, bet jūs ir kāds pie manis sūtījis, — turpināja Monte-Kristo.
— Ak, tiešām, protams.
— Krietnais abats Buzoni jūs pie manis sūtījis.
— Pareizi, tas ir lāga vīrs, — jūsmīgi iesaucās majors.
— Un vai jums ir viņa vēstule?
— Šeit tā ir, — atteica majors.
— Āre nu! Palūk vien! Dodiet šurp!
Monte-Kristo paņēma vēstuli, atšķīra un lasīja.
Majors nolūkojās grāfā ar lieliem brīnumiem un tad aplaida acis apkārt pa visu istabu.
— Jā, tā ir… tā raksta labais abats. „Majors Kavalkanti, cienīgs patricietis no Lūkas, kurš cēlies no Florences Kavalkanti cilts," — Monte-Kristo skaļi lasīja priekšā, — „un kuram pieder mantība, kas atmet ik gadus pusmiljona procentos."
Monte-Kristo pacēla galvu un paklanījās pret veco majoru.
— Pusmiljons procentu ik gadu, — viņš teica, — tā nav nieka lieta, sinjor Kavalkanti.
— Vai tur ir rakstīts pusmiljons? — jautāja majors.
— Melns uz balta; un tur nav ko šaubīties, jo abats Buzoni tādas lietas pārzina kā neviens cits.
— Var būt, ka pusmiljons, — teica itālietis, — bet, goda vārds, es nebūtu domājis, ka ir tik lieliski.
— Jā, jūs to nezinājāt, jo jūsu nama pārvaldnieks jūs apzog, tā nu reiz iet visiem lieliem kungiem.
— Jūs man palīdzēsit, — nopietni teica itālietis, — es to blēdi pārmācīšu un padzīšu.
Monte-Kristo turpināja skaļi lasīt vēstuli:
— „Un kuram tikai viens pietrūkst, lai būtu pilnīgi laimīgs…"
— Ak jā, mans Dievs, — nopūzdamies teica vecis, — tikai viens pietrūkst.
— „…Atkal atrast savu pazudušo dēlu," — turpināja Monte-Kristo.
— Savu pazudušo, dievināto dēlu, — atkārtoja vecais kungs.
— „Kurš, vēl bērns būdams, vai nu kāda ienaidnieka, vai čigānu nolaupīts" — lasīja grāfs Monte-Kristo.
— Piecu gadu vecumā, — piebilda itālietis, nopūzdamies un acis pret debesīm pacēlis.
— Nabaga tēvs! — teica grāfs Monte-Kristo, un tad turpināja:
— „Es viņam atdodu cerību, jā, pašu dzīvību, grāfa kungs, viņam ziņodams, ka šo dēlu, kuru viņš piecpadsmit gadu velti meklē, jūs atdosit viņa rokās."
Itālietis uzlūkoja Monte-Kristo ar neizprotamu nemieru.
— Es varu jums atdot jūsu dēlu, — teica Monte-Kristo.
Majors likās atkal saņemamies.
— Ā, ā! — viņš teica. — Tātad vēstulē bija teikta pilnīga patiesība?
— Vai jūs par to varat šaubīties,, mīļais sinjor Bartolomeo?
— Nē, nē, nebūt ne! Jā tā nu varētu! Tik nopietns vīrs, no cienījamas garīgas kārtas kā abats Buzoni nedzītu vis jokus. Bet, ekselence, jūs vēl neesat visu izlasījis!
— Jā, jums ir taisnība, — teica Monte-Kristo, te vēl ir kaut kas piebilsts.
— Jā, — atkārtoja majors, — … jā … tur … ir vēl … kāda piebilde.
— „Lai majoram Kavalkanti aiztaupītu nepatikšanas, ak viņam būtu pašam jāiet pie sava baņķiera, es nosūtu šeit viņam vekseli par diviem tūkstošiem franku vēl virs ceļa izdevumiem un nododu viņam tiesības uz tiem četrdesmit astoņiem tūkstošiem franku, kurus jūs, grāfa kungs, esat man parādā."
Majors sekoja šai piebildei ar manāmu dvēseles nemieru.
— Labi, — teica grāfs.
— Viņš saka: „Labi," — nomurmināja majors. — Tātad… grāfa kungs? — viņš teica.
- Tātad? — jautāja Monte-Kristo.
— Tātad — šī piebilde… — teica majors un atkal apstājās.
— Nu jā, šī piebilde — kas ir? — jautāja Monte-Kristo.
— Piebilde ir no jums, grāfa kungs, tikpat labi uzņemta kā visa vēstule?
— Saprotams, — atteica grāfs Monte-Kristo. — Man ar abatu Buzoni ir savstarpēji rēķini. Nezinu, vai summa ir tieši 48000 franku, vai pāris tūkstošu franku vairāk vai mazāk. Ā! Tātad jūs likāt lielu svaru uz šo piezīmi vēstulē, mans mīļais sinjor Kavalkanti?
— Man tiešām jāatzīstas, — atbildēja itālietis, — ka es, paļaudamies uz abata Buzoni apgalvojumu, nepaņēmu vairāk naudas līdzi; ja nu man šis avots būtu tagad izsīcis, es šeit Parīzē būtu bijis diezgan nepatīkamā situācijā.
— Vai nu tāds vīrs kā jūs var tikt nepatīkamā situācijā? — teica Monte-Kristo. — Jūs tikai jokojat!
— A, kad nu es šeit nevienu nepazīstu, — teica majors.
— Bet ļaudis jūs pazīst, sinjor.
— Jā, mani pazīst tā, ka…
— Tālāk, tālāk, mīļais sinjor, — teica Monte-Kristo.
— …Tā, ka jūs man nepiesūtīsit tos 48000 frankus.
— Pēc pirmā pieprasījuma jums tiks piesūtīti.
Majors uzlūkoja Monte-Kristo šaubīdamies, ar lielām acīm.
— Bet sēdieties taču, sinjor, — teica Monte-Kristo, — tiešām, es esmu labs saimnieks, ka lieku jums vairāk nekā stundas ceturksni stāvēt…