— Ak! Par to nerūpējaties!
Majors paņēma krēslu un apsēdās.
— Nu, — teica Monte-Kristo, — ar ko es varu pacienāt jūs? Vai vēlaties glāzi heresa, portvīna vai Alikantes vīna?
— Alikanti, kad jūs tā uzstājat, mans kungs; tas ir mans mīļākais vīns.
— Man ir sevišķi labas šķirnes. Un varbūt drusciņ klāt biskvītu, vai ne?
— Labi, klāt biskvītu, kad jūs tā pavēlat, — atteica majors.
Grāfs piezvanīja, ienāca Batistens. Grāfs pagāja viņam pretim.
— Nu?.. — viņš klusi jautāja.
— Jaunais cilvēks ir atnācis, — Batistens atbildēja tikpat klusi.
— Kur jūs viņam likāt gaidīt?
— Zilajā zālē, kā jūs, ekselence, pavēlējāt.
— Labi, atnesiet Alikantes vīnu un biskvītu!
Batistens aizgāja.
— Tiešām, — teica majors, — esmu nemierīgs, ka sagādāju jums tik daudz rūpju.
— Ā, par to nekas, — atteica Monte-Kristo.
Batistens atnesa glāzes, vīnu un biskvītu.
Grāfs piepildīja vienu glāzi un otrā ielēja tikai dažus pilienus šķidrā rubīna no gluži apsūnojušas un tīmekļiem apstaipītas pudeles.
Majors nešaubījās par to, kura glāze pieder viņam, bet paņēma tūdaļ pilno, smēķēja vīnu kā pazinējs un lietpratējs un ar manāmu labpatiku iemērca gabalu biskvīta glāzē.
— Tātad, mans kungs, — atkal iesāka Monte-Kristo, — jūs dzīvojat Lukā, jūs esat bagāts, no augstas cilts, baudāt vispārēju cienību sabiedrībā, un jums ir viss, kas vien spēj cilvēku darīt laimīgu?
— Viss, ekselence, — teica majors, ēzdams biskvītu, — viss, ko vien vēlos.
— Un tikai viens pietrūkst.
— Tikai viens pietrūkst, — atkārtoja itālietis.
— Jums tikai vajadzētu atrast savu dēlu.
— Jā! — teica majors, otru biskvītu ņemdams. — Bet tātad man arī ļoti vajadzētu.
Vecais kareivis pie šiem vārdiem pacēla acis uz griestu pusi un mēģināja nopūsties.
— Nu, palūkosim tagad, mans mīļais sinjor Bartolomeo, — teica Monte-Kristo, — kā tad tur nu bija ar šo tik sāpīgi apraudāto un meklēto dēlu. Jo man taču agrāk tika sacīts, ka jūs nekad neesot bijis precējies?
— Tā ļaudis domāja, grāfa kungs, — stostījās majors, — un es pats…
— Jā, — teica Monte-Kristo, — un jūs pats bijāt izplatījis šīs baumas. Tas bija tāds jaunības prieks, kuru jūs negribējāt izpaust.
— Jā, mans kungs, kuru es negribēju izpaust.
— Ne jūsu pašu dēļ, — turpināja Monte-Kristo, — jo vīrietis par tādām lietām daudz neko nebēdā.
— Ak nē, ne manis dēļ, tiešām ne manis dēļ, — teica majors, glauni smaidīdams.
— Bet bērns mātes dēļ, — iesaucās majors, paņemdams trešo biskvītu, — nabaga mātes dēļ.
— Iedzeriet taču, mans mīļais sinjor Kavalkanti! — teica Monte-Kristo, ieliedams itālietim otru glāzi Alikantes vīna, — citādi žēlās atmiņas jums gluži vai elpu aizraus.
— Viņa nabaga mātes dēļ! — atkārtoja majors, mēģinādams, vai viss viņa gribasspēks nespētu izspiest kādu asaru no viņa acīm.
— Kura, ja nemaldos, piederēja pie vienas no slavenākajām Itālijas ciltīm? — teica Monte-Kristo.
— Patriciete no Fjezolas, grāfa kungs, patriciete no Fjezolas, — teica majors.
— Un kā viņu sauca?
— Kā viņu sauca? Hm! Jūs gribat viņas vārdu zināt? — jautāja vecais majors.
— Ak, mans Dievs! — teica Monte-Kristo. — Ir arī lieki man to teikt, es taču zinu.
— Grāfa kungs arī visu zina, — paklanīdamies teica itālietis.
— Olivia Korsināri, vai ne?
— Olivia Korsināri! — atbildēja majors.
— Marķīze?
— Marķīze.
— Un beigās jūs tomēr viņu precējāt, kaut gan jūsu ģimene tam ļoti pretojās?
— Mans Dievs, jā! Beigās es viņu tomēr precēju.
— Un jūsu papīri? Vai jums tie visi ir līdzi? — jautāja grāfs.
— Kādi papīri? — iztrūcies jautāja majors.
— Nu, jūsu laulības līgums ar Olivu Korsināri un jūsu dēla krustāmā
zīme?
— Ak tā, tie! Laulājamā un krustāmā zīme?
— Jā, jūsu dēla Andrea Kavalkanti krustāmā zīme. Viņš taču saucās Andrea?
— Es domāju, jā, — atteica majors.
— Kā tā? Jūs domājat?
— Nu, lai velns! Es nevaru to gluži pareizi apgalvot, ir pagājis tik ilgs laiks, kopš viņš man nolaupīts.
— Tas ir pareizi, — teica grāfs, — tātad visi papīri jums ir līdzi?
— Grāfa kungs, man jums jāatzīstas, ka man netika sacīts, ka man šeit tādu papīru vajadzēs, un tāpēc neesmu tos paņēmis līdzi.
— Ā, vai velns! — teica grāfs.
— Vai tad tie būtu gluži nepieciešami?
— Gluži nepieciešami, — atteica Monte-Kristo.
Itālietis paberzēja sev pieri.
— Ā! Per baccol — viņš teica. — Nepieciešami?
— Bez šaubām! Ja šeit sāktu šaubīties par jūsu laulības likumību, par jūsu dēla īstenību!..
— Taisnība gan, šādas šaubas varētu rasties, — teica majors.
— Tas varētu radīt ļoti bēdīgas sekas jūsu dēla, — teica Monte-Kristo.
— Tas būtu nepatīkami, — piebilda majors.
— Viņam varētu izputēt lieliskas precības.
— Oh, peccatol — iesaucās majors.
— Francijā šinī ziņā ļaudis ir ļoti strupi, to ievērojiet! Šeit nav pietiekami kā Itālijā, ka aiziet pie priestera un saka: „Mēs mīlējāmies, salaulājiet mūs!" Francijā ir ievestas civillaulības, un, lai varētu noslēgt civillaulību, tad vajag būt rokā drošiem papīriem un apliecībām.
— Vai tā nu nav nelaime? Man nav to papīru.
— Nu, par laimi man tie ir, — teica grāfs.
— Jums?
— Man.
— Jums tie ir rokās?
— Man tie ir.
— Ak, kāda laime! — izsaucās itālietis, kurš jau domāja, ka viņa ceļojuma mērķis šo papīru trūkuma dēļ pazaudēts, un arī baidījās, ka nu tie četrdesmit tūkstoši varbūt netiks izmaksāti. — Ak, kāda laime! Kāda laime! Nekad to nebūtu domājis.