— Nu jā, to es ticu, — teica Monte-Kristo, — pie visa jau nevar domāt. Bet, par laimi, abats Buzoni ir jūsu vietā to domājis.
— Ak, šis labais abats!
— Viņš ir ļoti uzmanīgs vīrs, — teica Monte-Kristo.
— Viņš ir apbrīnojams vīrs, — piebilda itālietis, — un viņš papīrus jums piesūtījis?
— Šeit tie ir.
Majors saņēma rokas aiz brīnumiem.
— Montē Cattini (Svētā Pāvila) baznīcā jūs esat ticis laulāts ar Olivu Korsināri; šeit ir priestera apliecība par to.
— Un šeit ir Andrea Kavalkanti krustāmā zīme, ko izdevis Saravezes priesteris.
— Viss ir kārtībā, — teica majors.
— Nu, ņemiet šos papīrus, kuri man nevar nekam noderēt! — teica Monte-Kristo. — Jūs varat tos nodot savam dēlam, kurš tos rūpīgi uzglabās…
— Tā es domāju, jo, kad viņš tos pazaudētu…
— Nu, kad viņš tos pazaudētu? — jautāja Monte-Kristo.
— Ā, nu! — atbildēja itālietis. — Tad vajadzētu atkal uz Itāliju rakstīt un būtu lieli pūliņi jaunus papīrus pagādāt.
— Tiešām gan, būtu grūti, — teica grāfs.
— Būtu gandrīz neiespējami, — atbildēja majors.
— Jā, es priecājos, ka jūs atzīstat šo papīru svarīgumu, — teica grāfs, — un nu, attiecībā uz jaunā cilvēka māti…
— Attiecībā uz jaunā cilvēka māti… — majors atkārtoja atkal ar manāmu nemieru.
— Marķīzi Korsināri.
— Mans Dievs! — bailīgi iesaucās itālietis, jo visādi spoki likās viņam kā augtin no zemes izaugot. — Vai arī viņa būs te vajadzīga?
— Nē, sinjor, — atteica Monte-Kristo, — un bez tam jau gan viņa būs…
— Jā, jā, — iejaucās starpā majors, — viņa būs…
— Atdevusi Dievam dvēseli… — teica grāfs.
— Ak jā, jā! — aši iesaucās majors ar priecīgu seju.
— Es to zināju, — teica grāfs, — viņa ir jau mirusi pirms desmit gadiem.
— Un es vēl apraudu viņas nāvi, grāfa kungs, — teica majors, izvilkdams no kabatas rūtainu lakatu un pielikdams to drīz pie vienas, drīz pie otras acs, bet bez cerētām sekmēm.
— Ak, miļais major, — nomierinieties, mums visiem reiz ir jāmirst. Tagad, mans mīļais sinjor, jūs sapratīsit, cik ļoti nederīgi būtu, ja Francijā zinātu, ka jūs no sava dēla esat bijis šķirts piecpadsmit gadus. Šādiem stāstiem par čigāniem, kas zog bērnus, tiem te vairs neviens lāgā netic. Jūs savu dēlu esat licis provincē kādā pansijā uzaudzināt un gribat tagad, kai viņš Parīzē nobeigtu savas studijas, Tāpēc esat atstājis Via-Redžo, kur jūs uzturējāties kopš savas kundzes nāves, — tas pietiks par ziņu šejieniešiem.
— Vai jūs tā domājat?
— Pilnīgi. — Nu, tad labi.
— Ja tomēr netīšām kāds dabūtu zināt par šo ilgo šķiršanos…
— Ak jā. Ko tad lai es saku? — jautāja majors.
— Ka reiz kāds neuzticams nama pārvaldnieks, jūsu ģimenes ienaidnieku uzpirkts, ir…
— Korsināri?
— Gluži pareizi, ir bērnu nolaupījis, lai jūsu slavenā cilts izmirtu.
— Gluži pareizi, — atkārtoja majors, — jo viņš bija vienīgais dēls…
— Nu, labi! Tagad, kad nu viss ir kārtībā un jūsu atmiņa jūs vairs nepievils, jūs, bez šaubām, būsit manījis, ka es gribu sarīkot jums kādu pārsteigumu?
— Vai patīkamu? — jautāja majors no Lūkas.
— Ā, — teica Monte-Kristo, — redzu, ka nevaru pievilt ne tēva sirdi, ne acis.
— Hm! — teica majors.
— Vai jums netīši kāds ir jau teicis? Vai varbūt jūs pats uzminējāt, ka viņš ir šeit?
— Kas ir šeit? — jautāja majors.
— Jūsu bērns, jūsu dēls, jūsu Andrea.
— Es pats to uzminēju, — vienaldzīgi teica majors. — Tātad viņš ir šeit?
— Šeit, manā namā, — atbildēja Monte-Kristo, — mans sulainis, kas nupat bija šeit, man paziņoja par viņa ierašanos.
— Ā, lieliski! Lieliski! — teica majors, pie katra vārda savilkdams savu svārku auklas ciešāk.
— Mans mīļais sinjor, — teica Monte-Kristo, — saprotu jūsu aizgrābtību, jums vajag laiku, lai varētu no tās atpūsties! Es gribu jauno
cilvēku arī sagatavot uz šo sencerēto saredzēšanos, jo domāju, ka viņš ne mazāk pēc jums ilgosies.
— To es ticu, — teica Kavalkanti.
— Nu, labi, par piecpadsmit minūtēm mēs abi būsim pie jums.
— Tā jūs man gribat viņu atvest? Jūs gribat savu labsirdību tik tālu izrādīt, ka paši stādīsiet man viņu priekšā!
— Nē, es negribu iespiesties starp tēvu un dēlu, — teica Monte-Kristo, — jūs būsit vieni, majora kungs. Bet nerūpējieties velti, pat, ja asinsradniecības balss klusētu, jūs nevarētu aloties, jo jūsu dēls nāks pa šīm durvīm! Viņš ir skaists, gaišmatains, jauns cilvēks, varbūt ar pārāk gaišiem matiem, ļoti smalkām manierēm, kā jau jūs pats drīz redzēsit.
— Vēl ko, — teica majors, — jūs zināt, ka uz ceļa paņēmu līdz tikai tos divus tūkstošus franku, kurus man atsūtīja krietnais abats Buzoni. Ar tiem es samaksāju ceļa izdevumus, un…
— Un tagad jums vajag naudu.;. Tas ir gluži pareizi, mīļais sinjor. Še, ņemiet pagaidām astoņas bankas zīmes, katru par tūkstoš frankiem!
Majora acis iezibējās kā ogles.
— Nu man jums vēl jāsamaksā četrdesmit tūkstoši franku, — teica Monte-Kristo.
— Vai, ekselence, gribat kvīti? — jautāja majors, iebāzdams bankas zīmes itin rūpīgi savu svārku krūšu kabatā.
— Kāpēc? — jautāja grāfs. — Nu, labi, jūs man dosit kvīti, kad būsit saņēmis visu summu. Godīgu ļaužu vidū tādas formalitātes nav vajadzīgas.
— Aj jā, — teica majors, — godīgu ļaužu vidū, kādi esam mēs, tādas lietas ir liekas.
— Tagad vēl vienu pēdējo vārdu, marķīz.
— Runājiet!
— Jūs atļaujat man dot draudzīgu padomu?
— Kā tā? Es lūdzu, — teica majors.
— Nevarētu neko kaitēt, ka jūs nenēsātu šos poļu auklu svārkus.
— Tiešām? — teica majors, uzlūkodams savus svārkus ar zināmu labpatiku.