— Jā, Via-Redžo tādus varbūt vēl ilgi nēsās, bet Parīzē šāds uzvalks, lai cik ļoti elegants tas arī nebūtu, taču jau sen vairs nav modē.
— Tas ir bēdīgi, — teica itālietis.
— Ak, kad tas ir jums tik ļoti dārgs, jūs varat to atkal uzvilkt aizbraucot, — teica Monte-Kristo.
— Bet ko tad lai es apģērbju?
— Ko jūs atradīsit savā ceļa somā.
— Kā — savā ceļa somā? Man jau ir tikai viens?..
— Protams, protams, kas nu ar ceļā apkraujas ar pakām. Bez tam jau ari vecs kareivis nemīl nekādus liekus krāmus.
— Tas jau ir tas iemesls, kāpēc…
— Bet jūs esat ļoti apdomīgs virs, kā es redzu, — teica Monte-Kristo, — un esat savu bagāžu atsūtījis iepriekš. Tā vakar pienākusi „Prinču viesnīcā", Rišeljē ielā. Tur arī jums ir dzīvoklis noīrēts.
— Tātad manā bagāžā?..
— Visādā ziņā jūsu sulainis uz jūsu pavēli būs visu iesaiņojis, kas vien jums ir vajadzīgs: viesu uzvalkus, galā uniformu utt. Lielās viesībās jūs apģērbjat uniformu, tas atstāj labu iespaidu. Neaizmirstiet arī savus ordeņus! Francijā gan par tiem smejas, bet tos nēsā pārāk labprāt. — Ļoti labi! Ļoti labi! — teica majors, nevarēdams nemaz attapties no lieliem brīnumiem. — Un nu, — teica Monte-Kristo, — kur nu jūsu sirds ir bruņojusies pret pārāk strauju jūtu uzplūdumiem, sagatavojieties, mīļais sinjor Kavalkanti sastapties ar savu dēlu Andrea Kavalkanti!
Un ar laipniem smaidiem grāfs Monte-Kristo atstāja laimīgo itālieti.
XVIII
Andre Kavalkanti
Monte-Kristo iegāja blakus salonā, kuru Batistens bija nosaucis par zilo salonu, kur jau pusstundu viņu gaidīja jauns cilvēks ar ļoti brīvām manierēm un diezgan elegantā uzvalkā, kurš bija atbraucis palabā kabrioletā.
Batistens bija šo svešnieku, kuru grāfs viņam bija sīki aprakstījis, pazinis no pirmā acu uzmetiena: liels un slaiks jauneklis īsi apcirptiem, gaišiem matiem, sarkanu bārdiņu, melnām acīm, sarkaniem vaigiem un baltu ādas krāsu.
Kad Monte-Kristo ienāca salonā, viņš atrada jauno cilvēku nolaidīgi izstiepušos uz dīvāna un ar vieglu niedrīti sitam sev pa zābaku galiem.
Kā viņš ieraudzīja grāfu, tā aši piecēlās.
— Grāfs Monte-Kristo kungs? — viņš jautāja.
— Jā, mans kungs, — Monte-Kristo atbildēja, — un man ir tas gods, ja nemaldos, redzēt savā priekšā grāfu Andrea Kavalkanti?
— Jā, es esmu grāfs Andrea Kavalkanti, — atbildēja jaunais cilvēks, diezgan labvēlīgi sveicinādams.
— Zināšanas pēc jums jānodod man vēstule? — jautāja Monte-Kristo.
— Es to netiku minējis paraksta dēļ, kurš man likās savāds.
— Jūras braucējs Sindbads, vai ne?
— Gluži pareizi, bet, tā kā es nu nepazīstu nevienu citu jūras braucēju Sindbadu, kā vien to no „Tūkstots un vienas nakts" pasakām…
— Nu, labi! Viņš ir viens no tā Sindbada pēcnācējiem, viens no maniem draugiem, ļoti bagāts, ļoti liels savādnieks, gandrīz vai neprātīgs anglis, kura īstais vārds ir lords Vilmors.
— Ā, tas man visu izskaidro, — teica Andrea. — Nu jau viss iet ļoti labi. Tas ir tas pats anglis, kuru es pazinu… tur… ā, nu ļoti labi… Grāfa kungs, es esmu gatavs jums pakalpot.
— Kad tas ir taisnība, ko jūs man tur nostāstāt, — smaidīdams atbildēja grāfs, — tad es ceru, ka jūs būsit tik laipns dot man dažus paskaidrojumus par sevi un savu ģimeni.
— Ļoti labprāt, grāfa kungs, — teica jaunais cilvēks, stāstīdams tik tekoši, ka varēja tikai nopriecāties par viņa labo atmiņu. — Es esmu, kā jūs nupat pats teicāt, Andrea Kavalkanti, majora Bartolomeo Kavalkanti dēls, mūsu ģimenes vārds ir ierakstīts Florences muižniecības zelta grāmatā. Mūsu ģimene, kaut gan vēl ļoti bagāta, jo manam tēvam ir pusmiljons ienākumu, dabūja pārciest daudz nelaimju, un mani pašu, grāfa kungs, piecu sešu gadu vecumā nolaupīja kāds nama pārvaldnieks, tā ka es piecpadsmit gadu neesmu redzējis savu tēvu. Kopš es esmu nācis prāta gados, es viņu meklēju, bet veltīgi. Pēdīgi jūsu drauga jūras braucēja Sindbada vēstule pasludināja man, ka mans tēvs esot Parīzē, un lai es viņa dēļ dodos pie jums, mans kungs.
— Tiešām, mans kungs, viss, ko jūs man stāstījāt, ir ļoti interesanti, — teica grāfs, kurš ar drūmās gandarības vaibstiem uzlūkoja šo gandrīz vai bezkaunīgo, bet tomēr skaisto seju, — un jūs esat ļoti labi darījis, ka esat visās lietās klausījis manam draugam Sindbadam, jo jūsu tēvs tiešām ir šeit.
Grāfs, kas kopš savas ienākšanas nebija no acīm izlaidis jauno cilvēku un bija nobrīnījies par viņa drošo un nebēdīgo uzstāšanos, pamanīja, ka jauneklis piepeši satrūkās un sarāvās pie šiem gluži vienkāršajiem vārdiem: „Jūsu tēvs ir šeit."
— Kā? Mans tēvs, mans tēvs ir šeit? — iesaucās Andrea.
— Protams, — teica Monte-Kristo, — jūsu tēvs, majors Bartolomeo Kavalkanti.
Baiļu vaibsti drīz izzuda no jaunā cilvēka sejas.
— Ak jā, taisnība, — viņš teica, — majors Bartolomeo Kavalkanti! Un jūs sakāt, ka viņš ir šeit, grāfa kungs?
— Jā, mans kungs, — atbildēja grāfs, — es nupat kā nāku no viņa; stāsts par mīļoto, bet pazaudēto dēlu mani ļoti aizgrāba; viņa sāpes, viņa rūpes un cerības šinī lietā dotu bagātīgu vielu ļoti aizgrābjošai dzejai. Pēdīgi viņš kādā dienā saņēma ziņu, ka viņa dēla nolaupītāji esot gatavi viņam atdot dēlu vai uzrādīt viņa uzturēšanās vietu, kad viņš izmaksāšot lielu izpirkšanas summu. Bet kas tad ir arī vislielākā naudas summa tik karsti mīloša tēva sirdij! Summa tika sūtīta uz Pjemontu ar pasi, kas derīga visā Itālijā. Jūs laikam bijāt Dienvidfrancijā?
— Jā, — Andrea atbildēja nedroši un it kā nokaunējies, — jā, es laikam biju Dienvidfrancijā.
— Kādai ekipāžai vajadzēja jūs sagaidīt Nicā?
— Tā bija, grāfa kungs; mani veda no Nicas uz Dženovu, no Dženovas uz Turīnu, no Turīnas uz Šamberī, no Šamberī pāri Bovazīni tiltam uz Parīzi.